Latvijā 20. gadsimta 20. un 30. gados sākās strauja ekonomiskā attīstība. Tā skāra arī lauksaimniecību.
Latvijā 20. gadsimta 20. un 30. gados sākās strauja ekonomiskā attīstība. Tā skāra arī lauksaimniecību.
Pēc zemes reformas izveidojās jaunsaimnieku saimniecības, kas papildināja vidējo zemniecību. Parādījās lauksaimniecības mašīnas, sāka lietot minerālmēslus. Cēlās lauku ražība, kas savukārt izraisīja vajadzību izaugušo ražu labi savākt un saglabāt. Tas bija laiks, kad sākās strauja lauka šķūņu celtniecība. Sakopto ražu šķūnī varēja paglābt no lietus un vēja un nokult jebkuros laika apstākļos.
Celtniecība sākas pavasarī
Lauka šķūni cēla no koka. Parasti lielos kokus, kas veidoja šķūņa stāvu, ziemas ceļos saveda mājās ar ragavām. Citus aizveda uz gateri, lai izzāģētu dēļus un latas, kas arī bija nepieciešami būves pabeigšanai. Pavasarī sākās celtniecība, lai vasarā izaugušo labību varētu sakopt šķūnī. Tika sarunāts meistars un vēl daži palīgi, jo cēla tikai ar rokām un cilvēku spēku. Budbergā par prasmīgiem kokamatniekiem uzskatīja Kārli Piebalgu un Rūdolfu Biezo. Viņi bija ne tikai darbu rīkotāji, bet arī paši strādāja līdzi.
Visi šķūņa karkasa koki, arī vērbaļķi un spārns tika apdarināti ar cirvi. Ar nodeguli (melna, neizdegusi pagale) nosmērēja stipru šņori, to nostiepa visa baļķa garumā un stingri pieturēja abos galos. Tad meistars apmēram vidū šņori pacēla uz augšu un ar rāvienu iezīmēja melnu līniju. Pa to tad arī vajadzēja ar cirvi tēst skaidas, līdz izveidojās līdzens koks vajadzīgajā resnumā. Kad nepieciešamais materiālu daudzums bija sagatavots, sākās pati celtniecība. Pirmais darba posms beidzās tad, kad spāres bija paceltas, latas piesistas un pacelts vainags augstu virs būves. Tā bija saucamā spāru balle, kad saimnieks par labu darbu pacienāja celtniekus ar pašbrūvētu alu un saimniece – ar pīrāgiem.
Lai būtu vieta kuļmašīnai
Tad šķūņa sienas apšālēja ar dēļiem, jumtu apsita ar šķindeļiem, ko arī izzāģēja ar speciāli konstruētu zāģi, kuru darbināja neliels traktoriņš. Kalējs jau bija nokalis eņģes durvīm, durvis arī turpat uz vietas sakala no dēļiem. Nu varēja teikt, ka būve gatava ražas uzņemšanai. Katram lauka šķūnim bija divas durvis, uz abām pusēm veramas, lai šķūnī varētu novietot kuļmašīnu. Labību krāva abos šķūņa galos, bet brīvo vidusjoslu sauca par vārtrūmi.
