JĀNIM UPELNIEKAM Gailīšu pagastā vakar, 13. novembrī, bija 50 gadu jubileja.
JĀNIM UPELNIEKAM Gailīšu pagastā vakar, 13. novembrī, bija 50 gadu jubileja.
“Kas var būt labāks par 13. datumu? Melns kaķis mani nemēdz satraukt, lai skrien pāri ceļam, tāpēc jau neiešu atpakaļ. Vienīgais, ko mēdzu ievērot, ejot uz medībām, nodzenu bārdu un iztieku bez odekolona, lai neatbaidītu dzīvniekus. Diez vai suns labi jūtas, ja viņu ieliek šampūnā,” bilst Jānis.
Daudz mežacūku un aļņu ir nošauts, bet trofeju medniekam nav. “Medības ir mana sirdslieta, tām atlicinu laiku. Firmā “Bauskas celtnieks” strādāju par autoatslēdznieku. Gadās – mašīna jāremontē, strādāju, līdz darbs pabeigts, dažreiz tikai vēlā vakarā pārnāku mājās,” stāsta jubilārs.
Mājās viņu gaida sieva Grieta un divi mazi bērniņi – sešus gadus vecā Endija un divgadīgais Jānītis. “Interesanta likumsakarība – no pirmās laulības man ir dēls un meita, ar otro sievu – Endija un Jānītis. Abas mazmeitiņas vienā vecumā ar mazajiem bērniem. Grieta bija slimnīcā vienā laikā ar manu meitu. Mazmeitai ar Endiju ir tikai trīs dienu starpība,” tā bagātais tētis.
Pārnākot no darba, bieži māc nogurums, taču bērni krīt ap kaklu, grib padauzīties, saka Jānis. Viņš teic, ka pats savam tētim piedzimis 50 gadu vecumā.
“Šos bērņukus audzinu ar nelielu stingrību. Pašam no bērnības atmiņā tikai viens pamatīgs pēriens un tas pats no mammas. Staigājot pa aizsalušu dīķi, ielūzu ledū un biju slapjš no galvas līdz kājām,” atmiņā jubilāram. Viņš atceras, ka dzirdējis daudz mammas priekšā lasītu pasaku. Tam Jānis laiku neatrod, toties visi kopā mēdz padziedāt. Dziesmu viņš zina daudz, jo agrākos gados dziedājis korī un ansamblī. Bieži koncertēts. “Jaunībā lustes un danči drusku par daudz gāja pie sirds un – pirmā ģimene izjuka. Taču naidu uz sievu neturu, meita pie viņas dzīvo, eju ciemos pie mazmeitām,” atzīst Jānis.
“50 gadi ir tāds atskaites brīdis. Nesen intereses pēc paņēmu darba grāmatiņu. Priekšsēdētājam Jansonam bija teiciens – jauns esi, iemācīsies! Vajadzēja apgūt dažādus amatus. Strādāju kafijas cehā, plastmasas cehā, līdz to likvidēšanai. Trakākais bija tas brīdis, kad Jansontēvs ierosināja man strādāt par kultūras darba organizatoru kolhozā. Atrunājos – ko es no kultūras saprotu, Kandavas tehnikumā esmu mācījies par mehāniķi! Taču tiku galā, laikam esmu universāls cilvēks.”
Draugs Arvils Pilickis par Jāni saka: “Foršs čalis. Sabiedrisks, viņam netīk lielīties. Lustīgs kompānijā, prot uzturēt jautrību. Skaisti dzied.”
“Labsirdīgs. ja gadās kāds strīds, ātri prot piedot. Liels mednieks. Kopā labi sastrādājāmies. Gādīgs tēvs un vīrs,” tā bijušais kolēģis Ziedonis Mūrnieks.
