Uguņošanu ir pārāk daudz. Arī trokšņu un vārdu ir daudz. Galu galā ir valsts svētki, tāpēc bez svinīgām pieņemšanām un citām nopietnām ceremonijām neiztikt.
Uguņošanu ir pārāk daudz. Arī trokšņu un vārdu ir daudz. Galu galā ir valsts svētki, tāpēc bez svinīgām pieņemšanām un citām nopietnām ceremonijām neiztikt. Tā ir pieņemts. Tādēļ negaidīti šķiet mirkļi, kad vienkāršas un gluži necilas lietas liek skanēt dvēseles mūzikai. Tad gribas būt klusumā un domāt.
Kādā novembra brīvdienā nejauši ieslēdzu radio “Klasika”. Nika Matvejeva izpildījumā skanēja ārija “Mazs bērniņš krustcelēs…” no latviešu pirmās rokoperas “Lāčplēsis”. Man nebija nodoma šo ierakstu klausīties līdz galam. Pirms 14 gadiem daudzi, elpu aizturējuši, ar asarām acīs Rīgas Sporta manēžas šaurībā “Lāčplēsi” uztvēra kā savu kvēlāko ilgu piepildījumu.
Es neizslēdzu radio, jo pārņēma ziņkāre – vai šī mūzika mani ietekmēs tāpat kā toreiz? Laikā, kas aizritējis kopš valsts neatkarības atjaunošanas, mūsu attieksme pret daudziem notikumiem ir mainījusies. Nez kāpēc, tos atceroties, mums patīk lietot apzīmējumus “naivs”, “bērnišķīgs”, “pārspīlēti emocionāls”. Gribam justies pieauguši un domājam, ka nejūtība, ironija un cinisms mums piestāv daudz labāk.
Apmēram stundu fonā skanēja rokoperas “Lāčplēsis” ieraksts. Es nesēdēju un speciāli neklausījos mūziku. Tā vienkārši skanēja, taču ar katru minūti jutu – mans eksperiments ar izjūtām ir cietis neveiksmi. Nekas nebija mainījies. Gluži pretēji – šī mūzika mani uzrunāja vēl dziļāk un skaudrāk nekā 1989. gadā. Un to “bērniņu krustcelēs” es izjutu daudz pārliecinošāk nekā toreiz, jo šī metafora ir mūžīga. Mūsu tautas esību nekas cits neizteiktu pilnīgāk. Sablīvētās emocijas bija izzudušas, palikusi vien tīrā apziņa – kaut kas līdzīgs vibrējošai stīgai. Man bija viegli un labi. Gribējās šo dvēseles stāvokli saglabāt ilgāk.
Mums ir nepieciešama pauze. Tā ir dienišķā maize, kas vajadzīga, lai sāktu domāt, lai novērtētu vārdu, kas izteikts. Varbūt vārdu, kas tiks izteikts, vai vārdu, ko nevajag izteikt… Mums tiek dota iespēja šajā klusumā atrast tās pērles, kas varbūt pirmajā brīdī nemaz nav saskatāmas, tā domā pasaulslavenais igauņu komponists Arvo Pērts. Kaut svētku kņada un vārdu straumes nenomāktu klusos atskārsmes brīžus, kuri ļauj iemirdzēties ikdienībā apsūbējušām pērlēm!
