Ģimene ir cilvēki, kas jūtas laimīgi un stipri kopā. Mājas – kaut kas vairāk nekā pajumte, sava istaba, ierastas lietas.
Ģimene ir cilvēki, kas jūtas laimīgi un stipri kopā. Mājas – kaut kas vairāk nekā pajumte, sava istaba, ierastas lietas. Tā ir vieta, kur gaida un saprot.
Šādas pārdomas, diskutējot par tematu “Stipra ģimene – stipra valsts” pauda skolēni no Bauskas un Iecavas, arī vecāki, kuru bērni mācās Bārbeles, Svitenes, Pamūšas, Bauskas skolās. Diskusiju pirms Latvijas valsts 85. gadskārtas svētkiem bija organizējis Bauskas rajona Bērnu un jauniešu centrs.
Kur jūtamies stipri?
Indra Vasiļkova: – Man ģimene ir vienota kopiena, kur jūtamies stipri, valda sapratne, uz saviem tuvākajiem – vīru un dēlu – varu paļauties. Dēls piedzima, kad abi ar vīru bijām studenti. Zēns agri kļuva patstāvīgs, prot organizēt savu dzīvi, laiku. Es par to priecājos.
Ārija Pakārkle: – Mana pirmā laulība ilga četrus gadus, otrā – 25. Izauguši četri dēli, vecākajam 29 gadi, jaunākajam 12, kopā ar viņu ceturto reizi mācos 6. klasē. Manai paaudzei ģimene nebija iedomājama bez laulības. Atzīstu, ka agrāk bērniem bija lielāka cieņa pret vecākiem un skolotājiem. Laukos ģimeņu posts ir bezdarbs un alkoholisms.
Lāsma Feldmane: – Man ir gan tētis, gan mamma un vecāka māsa, taču patiesībā mana ģimene ir daudz lielāka. Savu ciltskoku esam izpētījuši piecās paaudzēs. Ik pēc trim gadiem radinieki sanāk kopā, tas ir spēks. Uzskatu, ka ģimene balstās uz trim vaļiem – mīlestību, uzticēšanos, apziņu, ka visi kopā esam spēks. Man patīk iet uz mājām, redzu, ka arī mana māsa studente tā dara.
Aivars Auziņš: – Tas, ko Lāsma saka, ir ļoti nozīmīgi. Svarīga ir vēlēšanās iet uz mājām. Tas liecina par noturīgu tuvību, sapratni savējo vidū.
Rūpes un atbildība
Raivis Perijs: – Man ģimene asociējas ar rūpēm citam par citu. Mamma vienmēr interesējas, kur esmu, ko daru, kad būšu mājās. Ģimene ir mani tuvākie cilvēki. Mūsu stiprums un sirsnība izpaužas gādībā. Jaunas bikses nav galvenais, ko gaidu no vecākiem. Zinu, ka mēs varam arī visi iet strādāt un tās nopelnīt, ja būs vajadzīgs.
Aivars Auziņš: – Lielākām ģimenēm materiālas problēmas var sagādāt grūtības. Jaunākajam bērnam var pat izveidoties kompleksi, ja viņam vienmēr jānovalkā brāļa vecās drēbes. Vecākiem to jāmēģina izprast.
Kristīne Kopčenko: – Man bija deviņi gadi, kad vecāki izšķīrās. Šādās ģimenēs audzināšana un patstāvība ir īpaši svarīga. Gribu just interesi par sevi, atbalstu. Taču, cik bieži dienas gaitās skolā vai esot kopā ar draugiem es padomāju, ko mana mīļā mamma dara?
Iveta Kubliņa: – Vecāki no bērniem bieži gaida mīlestības apliecinājumus, pateicību. Cik bieži mēs, pieaugušie, sakām bērniem, ka viņus mīlam? Vecāku un bērnu sarunas visbiežāk attiecas tikai uz attiecību lietišķo pusi. Tiek uzdoti jautājumi – izmācījies?, paēdi?, durvis aizslēdzi? – un tā tālāk.
Vēlot vislabāko
Aivars Auziņš: – Bērni ir ļoti emocionāli, viņi gaida glāstu, apskāvienu, samīļošanu, uzslavu. Nedrīkst noniecināt fiziskā kontakta nepieciešamību. Tēvs mani nekad tā īpaši nesamīļoja. Atceros, bērnībā reiz bija atbraukuši mūsu radinieki, tēvs ar dēlu. Viņi gāja pa lauku, un dēls apķērās tēvam ap kaklu. Šis skats joprojām ir acu priekšā. Domāju, kāpēc es tā nespēju?
Ārija Pakārkle: – Šī spēja un sirdsgudrība nāk ar gadiem. Jaunākais dēls man piedzima 39 gadu vecumā. Viņam es dodu un vēlu vislabāko, kas ir manā sirdī. Tā nebija ar vecākajiem dēliem. Kamēr vecāki ir jauni, viņi to bieži nespēj, bērns reizēm traucē iet uz ballēm, strādāt, mācīties. Tagad bērnu novērtēju kā personību.
Solvita Tilgale: – Esmu pārmaiņu laika bērns. Skolas laikā dziedāju “Lai vienmēr būtu saule!”, bet man vairs nebija jānēsā pioniera kaklauts. Mans atskaites punkts no mazām dienām ir ģimene. Pēc 9. klases aizbraucu mācīties uz Jūrmalu, dzīvoju kopmītnēs un ļoti gaidīju piektdienas, kad varēju braukt uz mājām.
Jauki būt kopā
Laura Švāgere: – Mēs ģimenē esam septiņi – brāļi, es un vecāki. Mācos internātskolā un nedēļu pavadu tur. Ļoti ilgojos pēc mājām. Atbraucu un tūlīt dodu mammai buču. Ir jauki būt kopā ar brāļiem, tomēr ļoti gribētos māsu, to man aizvieto labākā draudzene.
Laura Ennīte: – Vecākiem esam četri bērni. Mazie šiverē, kopj māju, man vienmēr jāmazgā trauki un jāpieskata jaunākais brālis. Tā ir arī vasarā, kad pārējie strādā, bet man jādzīvo pa māju.
Madara Kalniņa: – Mēs esam trīs bērni, tētis, mamma. Mājās nav slikti, bet es labāk gribētu tikt prom, lai nav visu laiku jāstrādā.
Ārija Pakārkle: – Madara, kad tu aiziesi savā dzīvē, tad sapratīsi, ko mamma, liekot tev daudz strādāt, ir labi darījusi. Tā es teicu savam dēlam, un tagad viņš to atzīst. Kad pašam par visu jāgādā, tieši māka strādāt, pacietība noder.
Īpaša mīlestība
Anda Stariņa: – Man ir trīs bērni, divi mācās Cēsu Meža sanatorijas skolā, viens – Pamūšas speciālajā internātpamatskolā. Audzinām viņus es un mamma. Kad visi ir mājās, vienmēr liels troksnis, bet neko nesaku, jo tas ir jauki. Bērni negribīgi dodas atceļā uz skolu, es to saprotu, jo mājas ir mājas. Šī labā sajūta viņos ir.
Manējie ir īpaši bērni un ļoti mīļi. Baida nākotne, nezinu, kurš parūpēsies par viņiem, ja manis un mammas nebūs līdzās.
Solvita Tilgale: – Rūpes, mīlestība, saprašanās, atbalsts ir pats svarīgākais ģimenes attiecībās. Rietumvalstīs pirms pieņemšanas darbā speciālistu noteikti iztaujā, vai viņam ir ģimene, bērni. Prasme veidot šīs attiecības, būt atbildīgam par otru izpaužas arī attieksmē pret darbu.
Anda Stariņa: – Tā tiešām ir. Viens no maniem bērniem ir invalīds, savādāks, bet ne sliktāks kā citi. Es to saprotu, bet citi pieaugušie, reizēm arī bērni negrib pieņemt, ka līdzās ir invalīds.
Valsts parāds ģimenēm
Kristīne Kopčenko: – Ārpus mājām un attiecībās bieži meklējam, kā kompensēt to, kā trūkst ģimenē. Vajadzīgs siltums, lai cilvēks justu drošību, zinātu, ka viņu sapratīs. Ne jau visu saņemu ģimenē, daudz ko arī pati esmu sapratusi.
Aivars Auziņš: – Te nepiekritīšu, jo bērnus audzina vispirms ģimene, tikai pēc tam skola, tad sabiedrība vai, kā sakām, iela.
Ārija Pakārkle: – Situācija daudzās ģimenēs varētu uzlaboties, ja būtu lielāks valsts atbalsts. Vajadzīga normāla pabalstu sistēma, lielākas iespējas bez maksas izglītoties.
Raivis Perijs: – Par studijām tomēr būtu jāmaksā. Tas, ko dod bez maksas, neliekas vērtīgs.
Aivars Auziņš: – Izglītība ir ļoti svarīga, jāsakārto studiju kreditēšanas noteikumi. Lai ir iespēja mācīties arī lauku bērniem.
Solvita Tilgale: – Pašlaik valsts ir deleģējusi katram iedzīvotājam atbildību par savu dzīvi. Valsts no atbildības ir norobežojusies. Tāpēc patiesībā vairāk sagaidu no cilvēkiem nekā no valsts institūcijām.
Aivars Auziņš: – Mūsu valsts pašlaik ir tāda, kādi esam mēs – nervozi, pāragri novecojuši, pārmaiņu nogurdināti, bez skaidrības par nākotni, nedroši attiecībās, baidāmies uzņemties atbildību. Maz izredžu saglabāties valstij un tautai, kur dzimst maz bērnu. Tā ir sena gudrība, ko nevajadzētu aizmirst.
***
Dalībnieki
– Vecāki, skolu vecāku komiteju pārstāvji:
Indra Vasiļkova, Bauskas 2. vidusskola, Ārija Pakārkle, Svitenes pamatskola, Anda Stariņa, Pamūšas speciālā internātpamatskola, Aivars Auziņš, Bārbeles pamatskola.
– Skolēni:
Lāsma Feldmane, Bauskas 1. vidusskolas 11. klase, Kristīne Kopčenko, Iecavas vidusskolas 12. klase, Raivis Perijs, Iecavas vidusskolas 10. klase, Laura Švāgere, Laura Ennīte, Iecavas internātpamatskolas 8. klase, Baiba Salgrāve, Madara Kalniņa, Dzimtmisas pamatskolas 7. klase.
– Speciālisti:
Iveta Kubliņa, Bauskas Domes dienas sociālās palīdzības centrs “Ābele”, Solvita Tilgale, Bauskas bērnu tiesību atbalsta centrs, Dzintra Skurba, Bauskas rajona Bērnu un jauniešu centrs.
***
Viedokļi
Pirms diskusijas Bauskas rajona Bērnu un jauniešu centrs izdalīja ap 100 anketu. Atbildes snieguši 77 vidusskolēni un desmit pieaugušie.
– Laulība mūsdienās ir:
pienākums pret cilvēku, kurš mīl tevi un kuru mīli tu, – uzskata 45 jaunieši un astoņi vecāki;
divu cilvēku savienība Dieva priekšā – 22 – 2;
juridisks lēmums, lai atvieglotu kopīgā īpašuma sadali – 6.
– Domājot par ģimenes veidošanu:
ispirms sevi nodrošinātu finansiāli – 65 – 3;
ispirms izveidotu ģimeni un strādātu tās labā – 5 – 4;
paļautos uz notikumiem, ja vajadzētu mēģināt rūpēties par ģimeni – 2 – 1.
– Labākie vecāki ir tie, kuri:
ienmēr ir atbalstoši, sniedz savu morālo atbalstu – 55 – 4;
ienmēr palīdz ar padomu, risina tavas problēmas – 15 – 4;
ienmēr atbalsta finansiāli, dod lielāku kabatas naudu – 1 – 0.
– Dzīvojot kopā, nereģistrējot laulību, kurā ir bērns, cilvēki ir:
izvēlējušies demokrātisku attiecību modeli – 32 – 7;
nodrošinājuši sev iespēju jebkurā mirklī aiziet no ģimenes 23 – 2;
pārkāpuši senizveidotas tradīcijas – 9 – 1.
– Valsts politika ģimeņu atbalstam ir:
ļoti vāja – 47 – 7;
attīstības stadijā, par kuru tiek domāts, – 12 – 3;
atbalstoša, rūpes jāuzņemas ģimenēm pašām – 5 – 0.
