Par ko liecina rinda pie pašvaldības priekšsēdētāja kabineta pieņemšanas dienā? Tas rāda, ka sociālais dienests nestrādā.
Par ko liecina rinda pie pašvaldības priekšsēdētāja kabineta pieņemšanas dienā? Tas rāda, ka sociālais dienests nestrādā.
To pirms kāda laika dzirdēju sociālās palīdzības jomai veltītā seminārā. Ļaudīm, kuri nāk uz pašvaldību, visbiežāk ir neatrisinātas ikdienas rūpes. Tās var nokārtot un tās ir jānokārto sociālajiem darbiniekiem. Malkas un brīvpusdienu piešķiršana, iespēja saņemt dažādus pabalstus, slikts dzīvoklis, neciešams kaimiņš, lūgums pēc palīdzības ārstēšanās izdevumu kārtošanā, kruķi un pamperi invalīdiem – tie ir jautājumi, kas ir sociālā dienesta atbildības joma.
Atbilstoši nolikumam par šīs palīdzības sniegšanu katrai pašvaldībai var būt savas prioritātes un priekšrocības. Nav reti arī tādi gadījumi, kad kādam vajag tikai izrunāties, izkratīt sirdi, izteikt pārdomas vai aizdomas. Kad sakāmais pacietīgi uzklausīts, nereti izrādās, ka konflikta nemaz nav.
Pašvaldības priekšsēdētājam šādas lietas nav jākārto. Viņam nepieciešams plašāks dzīves redzējums, politisks un stratēģisks viedoklis, nākotnes vīzija par pagasta, pilsētas, novada attīstību. Tam neatliek laika, ja nākas uzņemties sociālā dienesta pienākumus. Tā notiek, ja šīs jomas darbinieks neiegūst iedzīvotāju uzticēšanos, ir reti sastopams, izturas nepieejami, nespēj no ierēdņa augstumiem nolaisties līdz ikdienas pilsoņa sāpei. Tad priekšsēdētājs kļūst par vienīgo, galīgo instanci un to vien dara, kā uzklausa un izskata sūdzības.
Jomu nodalīšana, pienākumu sakārtošana un pilnīga uzticēšanās kompetencei – bez tā pašvaldības darbā valda haoss. Pīšanās rūpju pinekļos neļauj tikt uz priekšu. Tāpēc no sociālo dienestu darbiniekiem jau tuvākos gados tik daudz tiek gaidīts un prasīts. Šajos amatos varēs strādāt ar piemērotu izglītību, spējām un pieredzi. Ceru, ka prasībām sekos arī atbilstošs atalgojums, lai amatiem tiešām varētu izvēlēties piemērotākos pretendentus, augstākās raudzes uzticības personas.
Man diezgan bieži iznāk iztaujāt pagastu sociālo dienestu darbiniekus. Esmu secinājusi, ka viņi paši savu darbu nenovērtē. Kāda sociālā darbiniece atzina, ka neesot, ko stāstīt, neko īpašu jau nedarot, tikai braucot apsekot ģimenes. Bet par to taču nav jākaunas! Tieši šīs tikšanās, sarunas ir sociālā dienesta tiešais darbs. Daudz svarīgāks par sēdēšanu kabinetā un gaidīšanu, “kad visi nāks pie manis”. Tad gadās, ka lielas pašvaldības sociālā darbiniece, lūgta izzināt, kā klājas daudzbērnu māmiņai, varēja pateikt tikai to, ka no šīs mātes pagastā nav saņemts iesniegums par palīdzības sniegšanu. Pārcilāti papīri uz galda, bet cilvēks, viņa dzīve palikusi nesaredzēta.
Vai šī nav attieksme, kuras dēļ pie dažu priekšsēdētāju durvīm rodas rindas?
