Ingrīda Vaisjūne Misas vidusskolā strādā kopš 1995. gada. Pašlaik viņa māca vēsturi un civilzinības, taču iepriekš ir strādājusi sākumskolas klasēs, jo šajā specialitātē ieguvusi Liepājas Pedagoģiskā institūta diplomu.
Ingrīda Vaisjūne Misas vidusskolā strādā kopš 1995. gada. Pašlaik viņa māca vēsturi un civilzinības, taču iepriekš ir strādājusi sākumskolas klasēs, jo šajā specialitātē ieguvusi Liepājas Pedagoģiskā institūta diplomu. Minētajā augstskolā Ingrīda studēja vēl vienu reizi un kļuva par vēstures skolotāju.
Visās darbavietās, arī Misā, Ingrīda ir vadījusi tūrisma pulciņus. Viņas uzticamākie audzēkņi izveidojuši grupu “Vimbas”. Atšifrējot šī vārda pirmos trīs burtus, noskaidrojas I. Vaisjūnes darba vietas Vecumnieki, Imanta Rīgā un Misa. “Vimbas” nākamā gada janvārī svinēs pastāvēšanas pirmo desmitgadi. Ingrīda ir beigusi īpašus tūrisma kursus, mācījusies par instruktori un ūdenstūris tu grupu vadītāju. Viņa audzina dēlu Valdi.
Atgādinu Ingrīdai par mūsu neparasto satikšanos šī gada jūnijā, jo diezin vai bieži iespējams sastapt novadnieku tik tālu no mājām, Polijas galvaspilsētā Varšavā. Zinu, viņai tās nav patīkamas atmiņas.
Biju pārsteigta, redzot tevi tik bezgala nogurušu un skumju.
– Tajās dienās, kad svešā zemē biju palikusi tikai ar to, kas man ir mugurā, kad manam audzēknim pazuda dokumenti un Latvijas grupa bez mums devās mājup, bija neizstāstāmi smagi. Diemžēl tā gadījās, piedaloties starptautiskās jauniešu tūrisma sacensībās. Brīžiem nevis raudāju, bet kaucu. Un mani mierināja pusaudzis Kārlis… Ar vēsu prātu lūkojoties atpakaļ, tagad jāteic, ka Polijā melnais mijās ar balto. Latvijas vēstniecības darbiniece mūs sagaidīja kā saulīte. Iekāpjot autobusā, kurā bija Latvijas žurnālisti, mūs uzreiz pieņēma, mēģināja jokot.
Jau sēžot salonā, tu sacīji, ka no autobusa vairs ārā nekāpšot…
– Bija grūti noticēt, ka pēc stopošanas, pēc gulēšanas dārzmalās, absolūta naudas trūkuma un citām ķibelēm beidzot var justies normāli. Kad tiku mājās, jutos ļoti laimīga, gāju dārzā un sarunājos ar puķēm.
Nejauši satiku tevi rudenī. Tu teici, ka esi vadījusi tūristu grupu uz Itāliju.
– Pēc Polijas apņēmos vairs nekur nebraukt, bet biju taču savējiem apsolījusi. Jau astoto gadu vadu grupu, un – pēkšņi ne. Viņi gaida šo braucienu.
Tātad nevarēji atteikt?
– Nevarēju, kaut arī psiholoģiski jutos ļoti smagi. Jāatzīstas, es grūti pārdzīvoju katru braucienu, ļoti maz guļu un ļoti maz ēdu. Uztraucos, novājēju. Mūsējā grupā parasti braucam visi ar vienādiem noteikumiem, es maksāju tikpat, cik pārējie, šajās reizēs nepelnu.
Kā to izskaidrot, jo tu taču esi vadītāja, atbildīgā?
– Grupa man ļauj būt arī vienai, kad vēlos. Atļauj iet virsotnē, jo man tas ļoti patīk. Atrodas maz tādu, kuri grib ar mani kopā mocīties, jo izvēlos sarežģītākus maršrutus.
Vai Dolomītu Alpos ir tādi smagi kāpieni?
– Piz–Boes virsotne ir 3125 metrus augsta. Es netiku līdz tai pa ceļu, kuru sākumā biju izvēlējusies. Apdomājos un sapratu – kalnos tomēr nevar skriet kā ar pieri sienā. Likās, ātri tikšu augšā, bet nekā. Visticamāk, kalns mani nepieņēma, kaut arī pirms tam biju gājusi vēl sarežģītākus maršrutus.
Tomēr tiki augšā?
– Tas ir to vērts. Virsotnē mani pārņem savāda, nebaidos sacīt, svēta izjūta. Liekas, kaut kas atveras un tu sarunājies ar debesīm. Kaut arī neesmu kristīta, līdzīgas emocijas jūtu baznīcā.
Kā tu pievērsies ekstrēmā tūrisma sacensībām? Jēkabpilī bija tāds skarbs pārbaudījums, vēl brauciens ar laivām pretī ziemai.
– Ir tik daudz piedzīvots tradicionālajā tūrismā, skriets pa mežiem, veiktas dažādas sarežģītības pakāpes trases. Laikam jau audzēkņi mani uzvedināja. 2002. gada ziemā ar vilcienu aizbraucām līdz Ķegumam. Naktī orientējāmies pēc kompasa un nācām cauri mežiem mājās. Cilvēkus tomēr vislabāk iepazīst grūtās un sarežģītās situācijās. Tad pārliecinies, cik daudz vari.
Tu komplektē grupas, kurās kopā ar bērniem iet pieaugušie.
– Tas ir labi un pat izdevīgi. Attiecības šādā sastāvā atklājas citādāk. Dodoties pārgājienos, esmu pārliecinājusies, ka bērni iemācās palīdzēt un dalīties. Lieliski mums izdodas tradicionālie gājieni gar Baltijas jūru. Jau astoņus gadus septembra otrā sestdiena un svētdiena ir paredzēta kādam maršrutam pa smilšaino krastu.
Par tūrismu tu runā tik kaismīgi, ka šķiet, tev tas ir asinīs.
– Mācoties Bārbeles pamatskolā, biju liela, lumpačīga, savā mazvērtības čaulā ierāvusies. Skolotāja Emīlija Antonova mani novērtēja, jutu viņas mīlestību. Es atraisījos, tiku no čaulas laukā. Zinu, cik tas ir smagi, tādēļ mēģinu palīdzēt arī atstumtajiem bērniem, kādi vienmēr ir bijuši.
Audzēkņi droši vien gan sarūgtina, gan spēj sajūsmināt.
– Brīnišķīgu atklāsmi piedzīvoju pagājušā gada rudenī. Mūsu skolas jauniešus vēlējos aizvest uz Tīreļpurvu un Ložmetējkalnu. Vispirms bijām Kara muzejā, Brāļu kapos Rīgā, daudzi – pirmo reizi. Pēc tam braucām uz Ķemeriem. Ložmetējkalnā viens puisis man teica: “Saprotu, kāpēc Latvija pastāv. Ja latvieši varēja tā cīnīties par smilšainu zemes pleķi, tur taču nekā no tā kalna nav.” Man bija tāds gandarījums. Es varētu lekcijas lasīt par patriotismu, bet vai ko tādu mans audzēknis iedomātos? Zēna sacītais aizkustināja līdz asarām. Droši vien tā veidojas patriotisms.
Zini, kas vēl mani pārsteidza, kad tu pēc visiem kreņķiem, arī mobilā telefona zudībām, teici – pasaule ir pilna ar labiem cilvēkiem.
– Pagājušajā vasarā tiešām pārliecinājos, ka materiālās vērtības nav svarīgākās. Liktenis man sūta labus cilvēkus. Cik paļāvīga bija Latgales grupa, ko vadīju ceļojumā pa Ungāriju! Tik absolūta uzticība ir reti sastopama. Itālijas braucienā es pirmo reizi ieraudzīju divus cilvēkus, kuri nejauši bija pieteikušies mūsu grupā. Un tagad man ir fantastisks draugs, tāds, par kādu es visu mūžu biju sapņojusi. Saņemu īsziņu – tu vari paļauties uz mani jebkurā brīdī. Kā tas palīdz!
***
Uzziņai
Braucieni un sacensības 2003. gadā
– Maijā un augustā – uz Ungāriju,
– jūnijā – starptautiskas jauniešu tūrisma sacensības Polijā,
– jūlijā – grupas vadītāja Dolomītu Alpos Itālijā.
– Ekstrēmas tūrisma sacensības – Monas kauss Līčupē, “Vertikāle x” Jēkabpils rajonā, ar laivu pretī ziemai Siguldas un Turaidas apkaimē.
– Jauniešu tūrisma sacensības – Jelgavā, Brocēnos, Rudzātos, septembrī gājiens gar jūru, izbraukumi ar velosipēdiem.
