Iecavas pagasta Rosme atrodas stratēģiski labā vietā – maģistrāles “Via Baltica” malā.
Iecavas pagasta Rosme atrodas stratēģiski labā vietā – maģistrāles “Via Baltica” malā. Tādējādi nodrošināta ērta nokļūšana gan Iecavā, gan Bauskā. Tomēr šeit šķiet, ka apstājies laiks.
Vietējā gaismas pils – bibliotēka
Rosmē ir vairākas divstāvu daudzdzīvokļu mājas, vienstāva ēkas, divi veikali, klubs, pirts, pasta nodaļa un bibliotēka. Daudzdzīvokļu mājām pretī – kūtis un malkas šķūnīši. Pamanījām daudzdzīvokļu ēku, kuru apjoza žogs. Aiz tā – siltumnīca. Augstākā celtne Rosmē ir ūdenstornis.
Kaut arī šeit ir klubs, tomēr tajā gandrīz nekas nenotiek – retumis diskotēkas jauniešiem un kooperatīvās sabiedrības “Rosme” sapulces. Ciemata gaismas pils vistiešākajā nozīmē ir bibliotēka. To dienā apmeklē vidēji 20 interesentu, stāsta bibliotēkas vadītāja Valentīna Tiščenko. No aptuveni 200 ciemata iedzīvotājiem ap 140 ir bibliotēkas lasītāji.
Ziemā bibliotēku apmeklē visvairāk cilvēku, lai lasot varētu īsināt garos vakarus. Sievietes iecienījušas mīlas, vīrieši – detektīvromānus, bērni – enciklopēdijas. Bibliotekāre ievērojusi, ka preses izdevumi tiek lasīti vairāk nekā grāmatas. Turklāt kārāki pēc jaunumiem avīzēs ir stiprā dzimuma pārstāvji. Prese tiek dota uz mājām. Ir ļaudis, kuri labprāt lasa turpat bibliotēkā, sildīdamies krāsniņas izstarotajā mājīgumā.
No Rīgas atgriežas dzimtajā ciemā
Inese Ahiļčenoka ir bieža viešņa bibliotēkā. Viņa novērtējusi, ka te pieejama visa jaunākā literatūra. I. Ahiļčenokai ļoti patīkot lasīt, visvairāk – par psiholoģijas tēmām, izzinošu literatūru, retāk – bestsellerus. Taču jaunā paaudze nelabprāt lasot, priekšroku dodot televīzijai. Inese novērojusi, ka bērniem, kuriem nepatīk lasīt, trūkst iztēles. Viņas dēlam Dmitrijam ir 16 gadu, meitai Marijai – deviņi. Vīrs strādā Rīgā par autopārvadātāju, bet pati ir mājsaimniece. Tikai viņam un vēl vienam vīrietim no ciemata ir labi apmaksāts darbs Rīgā.
I. Ahiļčenoka domā par izglītošanos, jo bērni jau paaugušies. Viņai ir ķīmiķes analītiķes profesija. Inese jaunībā dzīvojusi un strādājusi Rīgā, taču vilcis uz mājām – uz dzimto Rosmi. Arī viņas vīrs ir šejienietis. Inese sacīja, ka uz Bausku braucot reti, biežāk uz Iecavu, Rīgu. “Par Bauskā notiekošo līdz mums informācija īsti nenonāk vai arī to saņemam par vēlu,” tā Inese.
Viņas vecmāmiņa un māmiņa Latvijā pēc Otrā pasaules kara nokļuvušas no tagadējās Sanktpēterburgas apkaimes. “Te ir daudz cilvēku no turienes,” tā Inese. Viņas māmiņa Latvijā ieradusies trīs gadu vecumā. Viņa ir nepilsone, tas reizēm kremtot. Inese savukārt ir dzimusi Latvijā un ir pilsone. Viņa vēstīja – kaut arī Krievijas televīzija ir iecienītāka nekā Latvijas, ziņas noskatoties obligāti. “Bauskas Dzīve” novēroja, ka daudziem Rosmē ir “satelītšķīvis”.
Ciematā lielākā daļa – krievvalodīgie iedzīvotāji, daudzi ir pensionāri, turklāt tikai ceturtā daļa strādā algotu darbu.
Inese stāstīja, ka ciema vīriem ļoti svarīgs rituāls ir pirts apmeklēšana. Viņa atzina, ka vietējie ļaudis ir ļoti pacietīgi un izpalīdzīgi.
Sava kooperatīvā sabiedrība
13 vietējo iedzīvotāju pelna naudu kooperatīvajā sabiedrībā “Rosme”. Tā izveidota, reorganizējot sovhozu “Progress”. Kooperatīvajai sabiedrībai pieder klubs, pirts. Tā nodrošina komunālos pakalpojumus, kā arī audzē cūkas, liellopus, kartupeļus, stāstīja “Rosmes” vadītāja Nadežda Bokova. Sabiedrībai ir savs ābeļdārzs, tā pati izaudzē visu lopiem nepieciešamo barību.
“Mēs nododam lopus, pienu, ābolus. Tā mēs dzīvojam. Cilvēkiem ir darbs. Mums neiet tik labi, kā varētu vēlēties, – gaļas cena ir zema, piena un ābolu arī, tomēr esmu optimiste – citi dzīvo vēl sliktāk,” tā Nadežda. Viņa saprot, ka lopu audzēšana nav izdevīga, cerīgāka ir, piemēram, graudkopība. Tomēr, strādājot dažādos virzienos, iespējams saņemt naudiņu no vairākiem avotiem. Nadežda atzīst, ka “Rosme” tikai eksistē, nevis pelna. Taču vēl nav atradusi atbildi uz jautājumu, kā pašreizējo situāciju mainīt. Nolemtība?
Pārdevēja Ina Ulančika, apcerot iespējas, smejot sacī ja: “Apprecējos ar laucinieku un paliku. Liktenis tā bija lēmis.”
Nesatricināms miers
Dodoties prom no “Rosmes”, šķita, ka ciematā dzīve rit kā palēlinātā filmā, jo tajā nebija ne jausmas no mūsdienu ikdienai tik raksturīgās steigas. Rosmenieks Genādijs Smirnovs no kūts lielā kaudzē lēnām meta mēslus, vistas mierīgā garā ārā meklēja ēdamo, kooperatīvās sabiedrības “Rosme” veikala pārdevēja Ina Ulančika soļoja uz mājām, domājams, pusdienās. Var jau būt, ka šis miers bija tikai šķietams, jo, kā jau visur laukos, bez problēmām neiztikt.
