Visgrūtākā bija ceļojuma pēdējā diena. No rīta vēl sauļojos Sarkanās jūras krastā, bet vakarā jau drebinājos, izkāpjot no lidmašīnas Rīgā.
Visgrūtākā bija ceļojuma pēdējā diena. No rīta vēl sauļojos Sarkanās jūras krastā, bet vakarā jau drebinājos, izkāpjot no lidmašīnas Rīgā.
Tā saka Īslīces vidusskolas skolotāja Dace Gaigala. Viņa novembrī desmit dienu pavadījusi Ēģiptē.
Ar kristieša acīm
Dace atzīst, ka no bērnības viņai bijis mērķis – redzēt kalnus, tuksnešus un okeānus. Ja dvēselei vajag, Dievs palīdz sapni piepildīt, saka Dace.
Vēlēšanās nokļūt Ēģiptē radusies pirms diviem gadiem, kad Eiropas valstis bija apceļotas. Katru gadu vismaz reizi vai divas kaut kur ir jāaizbrauc, atzīst Dace Gaigala.
“Citi pērk kažokus, automašīnas, es krāju naudu braucieniem. Ar rīdzinieku Alfu Trepšu iepazinos, studējot Teoloģijas fakultātē par reliģijas un ētikas skolotāju. Toreiz viņš mums organizēja braucienu uz Austriju, kur mācījāmies benediktiešu klosterī. Kopš tā laika ar Alfa vadītajām grupām esmu ceļojusi pa vairākām Eiropas valstīm, un šie braucieni atšķiras no tūrisma firmu organizētajiem. Uz valstīm, vietām, lietām un tradīcijām Alfs liek paskatīties ar kristieša acīm, un tieši tas man patīk.”
Par drošību nav jābaidās
Šoreiz uz Ēģipti Alfs Trepšs aizvedis 12 draugus un domubiedrus. “No Rīgas izbraucām 19. novembrī un pēc četrarpus stundām nolaidāmies Šarmelšeihas lidostā. Tūlīt braucām uz Nuveibu, iekārtojāmies viesnīcā un devāmies nakts ekskursijā, lai kāptu Sinaja kalnā, kur Mozum Dievs nosauca desmit baušļus. Ap sešiem no rīta tur sagaidījām sauli uzlecam. Sajūta bija fantastiska.”
Ēģiptē Dace nav apmeklējusi ierastos kūrortu centrus, vairāk redzēta un izjusta dzīve tautas vidū, braukts ar taksometriem, kuriem durvis aizsēja ar auklu. Dace stāsta, ka nav bijis jābaidās par drošību, jo visur manīti policisti. “No Luksoras, kur apskatījām Karaļu ieleju, Hatšepsutas templi, Memnosa kolosus, Ramzesa III templi, Kairas virzienā devāmies karavānā. Cauri tuksnesim brauca gara autobusu virkne, katrā ceturtajā sēdēja apbruņots policists,” tā D. Gaigala.
Banāni – tieši no koka
No Sinaja kalna Dace jājusi kamieļa mugurā, vismaz divus metrus virs zemes šūpojoties starp nesēja kupriem līdzās desmit reižu dziļākai kraujai takas malā. Uzzināts, ka Sinaja pussalā dzīvo beduīni, klejotāji, kuri mīt savās apmetnēs. Ar valsti tiem darīšanu nav, viņi apkalpo tūristus, bet nemaksā nodokļus.
Visas desmit ceļojuma dienas bija piepildītas ar izbraukumiem, ekskursijām. Apmešanās vietās mūs sagaidīja gidi, ko nodrošināja Jēkaba aģentūra Rīgā, stāsta Dace. “Redzējām papirusa (pirmā papīra) muzeju, bijām pie sfinksām. Grūti aprakstīt izjūtas. Apskatījām seno pilsētu Aleksandriju, tās jaunuzcelto bibliotēku, ko sauc par 21. gadsimta celtni. Interesanti, ka bērnu bibliotēkā neielaiž pieaugušos, arī vecākus. Ar laivām trīs stundas braucām pa Nīlu uz Banānu salu, kur augļus plūcām tieši no koka. Tie garšo pilnīgi citādi nekā tie, ko pērkam veikalā.”
Slēpjas sejsegā
“Ļoti interesanti ir turienes cilvēki. No pieciem rītā visi ir nomodā, jo sākas musulmaņu lūgšanas mošejās, ir ieslēgti skaļruņi. Tādi ir pat vismazākajās mošejās, un lūgšanas skan visā pilsētā. Šajā valstī dzīvo arī kopti, kristieši, kuriem ir eiropeisks dzīvesveids. Kairā saglabājies senais koptu kvartāls. Viņi ir pirmo kristiešu pēcteči. Tur iegājām kāda juveliera veikaliņā, un, pamanījis, ka man kaklā ķēdītē ir pakārts krustiņš, viņš uzreiz uzsvēra, ka ir kopts, nevis musulmanis.
Ēģiptes vīrieši sajūsminās par ārzemniecēm, jo tām gluži vienkārši var paskatīties acīs, sejā. Musulmaņu tikumi pauž, ka jau sievietes seja vien vīrieti uzbudina, tāpēc musulmanietes to slēpj zem parandžas vai lakatiņa. Tērpi atgādina bezveidīgus maisus. Meitenēm seja jāaizsedz ar lakatiņiem, tiklīdz tās sasniedz pusaudzes gadus, tas ir, 12 – 13 gadu vecumā. Tad viņas var iziet pie vīra, sākt sievietes dzīvi,” tā Dace.
Līgavas vērtība
“Precēšanās turienes vīriešiem ir ļoti dārga, tāpēc atļautā daudzsievība (trīs dzīvesbiedres vienlaikus!) nemaz nav tik izplatīta. Otro sievu var apņemt, ja pirmā tam piekrīt un ja spēj izpildīt otrās sievas tēva nosacījumus – piemēram, jābūt dzīvoklim galvaspilsētā, automašīnai, noteiktai naudas summai bankā. Vidēji līgavas vērtība esot 150 kamieļu, tā lēš veci ļaudis. Laikam vietējiem vīriešiem ārkārtīgi iepatikos, jo no viņiem uzzināju, ka mana minimālā vērtība Ēģiptē būtu vismaz 500 kamieļu.
Ēģipte nav īstā vieta, kurp doties cilvēkam, kuram patīk kārtība, tīrība, klusums. Netīrība tur ir drausmīga, pie katras mājas neliela izgāztuve, laiks karsts, mušas lido, tārpiņi rāpo. Viesnīcās gan netrūkst komforta, vakariņās un brokastīs – bagātīgs zviedru galds. No ēģiptiešu ēdieniem jāmin neraudzētas mīklas maizīte, plāceņi un mazi, saldi cepumiņi, kūkas un sacepumi ar kokosriekstiem,” stāsta Dace.
Pirmais vārds – nauda
“Ja ir noskaņojums un māka kaulēties, Ēģipte ir lēta zeme. Nekur nav izliktas preču cenas, cik paprasa, tik arī jāmaksā, vai arī dedzīgi jādiņģējas. Tā ir daļa no tirgošanās. Sarunājāmies angļu, vācu, krievu valodā vai rādoties ar zīmēm. Man tas iepatikās un arī veicās,” atzīst Dace.
Kāds pārdevējs uzbāzīgi centies viņai pārdot vēderdejotājas tērpu. Tāpēc Dace nosaukusi ļoti zemu cenu, jo pat nedomājusi to pirkt. Tirgotājs nosaucis Daci par Alibabu (laupītājs) un… nometis maisiņu ar zelta diegiem izšūto apģērbu viņai pie kājām. Plaši izplatīta arī diedelēšana, šķiet, ka pirmais vārds, ko iemācās ēģiptiešu bērns, ir “bakšiš!”. Tas nozīmē prasību pēc dāvaniņas, kas visbiežāk ir nauda, secina Dace.
