Izrāde «Trīsgrašu opera» iegūst sulīgumu, skaņas un krāsu, uz skatuves parādoties Uldim Dumpim (Pīčems) un Ilzei Rūdolfai (Pīčema kundze).
Izrāde “Trīsgrašu opera” iegūst sulīgumu, skaņas un krāsu, uz skatuves parādoties Uldim Dumpim (Pīčems) un Ilzei Rūdolfai (Pīčema kundze).
Šāda personības starojuma pagaidām nav jaunajam aktierim Ivo Martinsonam, kurš spēlē galveno varoni leģendāro Mekiju Nazi.
Farss par parodiju
Pirmizrāde notika Vāgnera koncertzālē 9. decembrī. Iestudējumu veidojis režisors Viesturs Kairišs, teātra grupa “United Intimacy”, Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Latvijas Koncertdirekciju. Izrādē iesaistīti vairāku teātru aktieri.
Ivo Martinsona tēlotais Mekijs klaigā, draud, plātās un kārpās kā histērisks pusaudzis. Vismaz manās – sievietes – acīs šis puisis pilnīgi noteikti nekļūst par varoni, kura dēļ sirds varētu lūzt.
Ir lasīts, ka vācu dramaturgs Bertolds Brehts savu “Trīsgrašu operu” esot rakstījis kā parodiju par angļu dramaturga Džona Geja “Nabagu operu”, kas tapusi 200 gadu pirms Brehta.
Varbūt esmu nesapraša, taču, manuprāt, režisora Viestura Kairiša versija ir farss par Brehta tēmu. Šī novatorisma dēļ lugas būtība paliek tikpat neredzama kā Mekija nazis, par ko skan dziesma. Uzvedumā tikai reizumis uzdzirksteļo Brehta asprātība, bet “Trīsgrašu opera” taču ir viena no populārākajām Bertolda Brehta lugām.
Saikne ar mūsdienām
Diemžēl sirds nelūst arī iestudējuma muzikālā projekta dēļ kopumā. Izrāde pagaidām ir kā tāda nesamaisīta rasola bļoda. Tajā viss it kā ir, bet atsevišķi un nelīmējas kopā. Nelīdz arī talantīgās Maijas Doveikas ap dupsi “apkniebtie” minisvārciņi, dziļie dekoltē un centieni atdzīvināt Pollijas, Mekija iemīļotās, lomu. Jāsecina, ka režisors nav devis viņai uzdevumus, kas varētu radīt īstu mākslas pārdzīvojumu vai vismaz aizkustinājumu.
Skatuves centrā ir tāds kā “glāžu šķūnis” – stiklots būris, kurā un ap kuru notiek galvenā darbība (māksliniece Ieva Jurjāne). Tas laikam ir izteikts minimālisms, kas liek skatītājam nodarbināt iztēli ar pilnu jaudu, lai spētu sekot līdzi izrādes gaitai. Žēl tikai, ka skaņa no stikla būra iekšpuses zāli sasniedz apslāpēta un to vēl vairāk pasliktina jauno aktieru neskaidrā dikcija.
Izrāde tiek tuvināta skatītājam ar to, ka varoņi laiku pa laikam maršē cauri zālei. Uzveduma beigās viņi cits caur citu cenšas paskaidrot nesaprātīgajam skatītājam, par ko tad patiesībā bijis šis stāsts. Tiek atgādināts, ka gadsimtu gaitā nekas nav mainījies, arī mūsdienās kāds zog, daži blēdās, bet daudzi no tā cieš. Svaigs akcents ir īstu ielu muzikantu Tamāras Rasputinas, Jurija Baskakova un Jāņa Cīpara iesaistīšana uzvedumā. Ar izrādes muzikālā vadītāja Valda Zilvera pūlēm viņiem pat izdodas noturēt tonalitāti.
Varbūt esmu pārāk kritiska, bet secinu, ka stāstā par simpātisku noziedznieku, kurš nenovēršami dodas pretī karātavām, Brehta Mekijs režisora Kairiša versijā zaudē vietējas izcelsmes Kaupēnam, ko savā lugā iedzīvinājusi Māra Zālīte.
Izrādes atgriešanās
Gribu pievērst uzmanību, ka Nacionālā teātra repertuārā ar trim izrādēm novembra beigās ir atgriezies skatītāju iemīļots uzvedums. Tā ir Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokopera “Sfinksa”. Pareģa Finka lomā tagad ir aktieris Ainārs Ančevskis.
Esmu redzējusi šo izrādi ar Ivaru Stoninu galvenajā lomā. Katram aktierim ir sava, ļoti pārliecinoša Finka versija. Turklāt Ainārs Ančevskis no Latvijas izbraukušajam Ivaram Stoninam nezaudē. Viņa saspēle ar iemīļoto Annu (Dita Lūriņa) ir pāri plūstošas mīlestības pilna. Skats ar čigāniem, kurā piedalās Finka otra iemīļotā – Alise (Karina Tatarinova) – ir tik krāšņs un aizrautīgs, ka noslēdzas ar dedzīgiem skatītāju aplausiem.
Izrādē kopumā jūtams aktieru spēles prieks, tas tiešām ir teātris no sākuma līdz beigām. Uzteicama ir vokālā pedagoga Andra Daņiļenko māka atraisīt un noslīpēt dramatisko aktieru dziedātprasmi. Kur nu vēl Jāņa Lūsēna vadītā instrumentālā ansambļa dzīvais (!) muzikālais pavadījums katrā izrādē! Jāseko Nacionālā teātra repertuāra plānojumam, šķiet, ka “Sfinksa” uz skatuves atkal būs februārī.
