Rakstu jums reti, bet šoreiz gribu dalīties pārdomās ar man līdzīgiem un arī ar tiem cilvēkiem, no kuriem esam atkarīgi.
Rakstu jums reti, bet šoreiz gribu dalīties pārdomās ar man līdzīgiem un arī ar tiem cilvēkiem, no kuriem esam atkarīgi.
Esmu pensionāre, man ir apnicis klausīties apgalvojumus, ka mūsu pensijas tiek paaugstinātas. Pilsētā liela daļa cilvēku mīt labiekārtotos dzīvokļos. Tie ir mūsu darba gados celti. Tagad visi maksājumi tiek paaugstināti un mani dzīves apstākļi ir pasliktinājušies. No pagājušā gada oktobra mēnesī izdodu par 4,50 latiem vairāk. Kā lai dzīvo, kas notiks tālāk? Mūsu valdības, lai kādas ievēlam, gan valsts, gan pašvaldības līmenī rīkojas pēc principa – vispirms pašiem. Kam ir, tam tiek dots, kam nav, tam tiek atņemts.
Visu mūžu esmu strādājusi, tātad arī maksājusi nodokļus. Tādi bija arī “krievu” laikā, maksāju pat bezbērnu nodokli. Mūsu nodokļi tika izmantoti, lai celtu ēkas, kur tagad vēl strādā valsts iestādes. Arī skolas tolaik bija par brīvu. Tātad arī mans bezbērnu nodoklis ir aizgājis kādam bērnam mācībām. Tagad nu viņiem par mums būtu jāgādā.
Gribas zināt, kur palika tie pieci lati mēnesī, ko kādreiz Saeima nolēma izmaksāt visiem, kam pāri astoņdesmit gadiem. Zinu, ka dažiem tos arī pielika pie pensijas un turpina maksāt. Vai tad tie, kam tagad paliek astoņdesmit, būtu daudz veselīgāki un stiprāki? Nekur arī nav rakstīts, ka tas ir atcelts. Varbūt pašvaldība mūs var pabalstīt?
Pensionāre Bauskā
P. S. Pēc lasītājas lūguma, nepublicējam viņas īsto vārdu.
