Pagājušo piektdien, 23. janvārī, Rīgas mazākumtautību skolu audzēkņi nepiedalījās stundās, bet piketēja pie Izglītības un zinātnes ministrijas.
Pagājušo piektdien, 23. janvārī, Rīgas mazākumtautību skolu audzēkņi nepiedalījās stundās, bet piketēja pie Izglītības un zinātnes ministrijas. Krievijas prese notikumu bija pat apsteigusi, jo tās dienas laikraksti vēstīja neiedomājamas lietas par krievvalodīgo “apspiešanu” Latvijā. No krievu kultūras svētumiem esot palikusi tikai balalaika, kuras spēli bērni varēšot apgūt dzimtajā “valodā”.
Tāda bija reakcija uz grozījumiem Izglītības likumā, ko Saeima akceptēja 22. janvārī. No šī gada 1. septembra valsts un pašvaldību vispārējās izglītības iestāžu 10. klases mācības tiks organizētas atbilstoši vispārējās izglītības standartam. Tajā norādīts, ka mazākumtautību skolās vidusskolas klašu audzēkņiem katru gadu būs jāapgūst ne mazāk kā pieci priekšmeti valsts valodā. Par to tika runāts vismaz divus gadus, un valstī ir pietiekami daudz skolu, kas jau pirms likuma grozījumu pieņemšanas šo standartu ir īstenojušas mērķtiecīgi un pakāpeniski. Ievērības cienīgs piemērs mūsu rajonā ir Bauskas 2. vidusskola, arī Iecavas vidusskola.
Kur ir tas “āķis” likuma grozījumos, kas demagogiem ļauj bez sirdsapziņas pārmetumiem dezorientēt sabiedrību un manipulēt ar nenobriedušu jauniešu prātu? Iepriekš bija paredzēts, ka latviešu un mazākumtautību valodās mācāmo priekšmetu attiecībai ir jābūt 60:40, turklāt skolas pašas varēja noteikt latviešu valodā apgūstamos priekšmetus. Pēc Saeimas pieņemtiem grozījumiem iespējas izvēlēties priekšmetus tiek sašaurinātas, taču skaits – ne mazāk kā pieci – joprojām paliek iepriekšējais. Skaidrs, ka mūzikas un sporta stundās “spodrināt” latviešu valodas prasmi vairs nevarēs, bet vai kādam tas būtu vajadzīgs? Ja nu vienīgi valodas apguves imitēšanai… Ir pietiekami daudz citu mācību priekšmetu, kuru terminoloģijas pārzināšana jauniešu turpmākajā izglītībā un karjerā var izrādīties ļoti, ļoti nepieciešama.
Manas paziņas dēls mazākumtautību vidusskolu beidza laikā, kad attieksme pret valsts valodas apguvi bija vairāk nekā formāla. Pēc tam viņš absolvēja arī augstskolu tepat, Latvijā, mācoties krievu valodā. Tikai tagad, sācis patstāvīgi strādāt, puisis apzinās valsts valodas prasmes nepieciešamību: “Kur es biju agrāk? Jūtos nožēlojami, nesaprazdams uzņēmējdarbības terminoloģiju.” Tā nu laiku pa laikam savā elektroniskajā pastkastē atrodu Alekseja sūtītus tekstus, ko steigšus no latviešu valodas viņam tulkoju krieviski. Bet ne jau katram blakus ir “labā tante”.
Ne radio, ne TV, ne laikrakstu aptaujātie mazākumtautību skolēni nav pauduši klaji naidīgu viedokli pret jaunām prasībām valsts valodas apguvē. Pikets viņiem šķiet līdzvērtīgs “tusiņam”, bet tajā noteikti vajagot piedalīties. Kāpēc? Parasti seko standartfrāze: “Tāpēc, ka krievus Latvijā apspiež.” Spriedze sabiedrībā ir radīta, lomas spēlētājiem sadalītas.
Man tomēr ir grūti aptvert neiedomājamo cinismu un aukstasinību, kad politisko mērķu sasniegšanai tiek izmantota neaizsargāta sabiedrības auditorija – jaunieši, kuru vērtību sistēma vēl tikai veidojas.
