Tas notika kaut kādos laikos tālā dienvidu zemē, kur brāzmains vējš tuksneša smiltis ievējo ausīs un salipina ar tām acu plakstiņus.
Tas notika kaut kādos laikos tālā dienvidu zemē, kur brāzmains vējš tuksneša smiltis ievējo ausīs un salipina ar tām acu plakstiņus. Taču atgadījās šajā smilšu un trūkuma zemē brīnums. No kāda kalnu avota ūdens vietā sāka tecēt piens – balts, gards un svaigs, kā tikko no brūnaļas slaukts. Piena upe plūda pār smilšainām lejām, pauguriem, šķērsoja vairākas valstis un karalistes, līdz nonāca piejūras pilsētā. Tur vērtīgo baltumu ļaudis krāva kuģos, sūtīja uz citām zemēm, bet par nopelnīto naudu bruģēja ielas, būvēja ūdensatrakciju parkus un labiekārtoja mājokļus.
Taču no vērtīgās upes labumu gūt gribēja arī citi, garās piena teces krastmalās dzīvojošie. Viņiem gan baltā bagātība īsti nepienācās, jo tas bija tikai tranzīts. Valdība norīkoja sargus, kuriem vajadzēja uzmanīt, lai ne ar spainīti, kubliņu vai mazo kausiņu neviens no upes neko nenosmeļ. Tomēr baltais kārums vilināja arvien vairāk ļaužu, pasmelt savu devu kāroja arī paši sargi. Par valsti izplatījās slikta slava. Runāja, ka tajā neesot nekādas kārtības, ja pat vienas upes krastus nevarot godam nosargāt.
Tad karalistē iestājās jauni laiki. Sāka valdīt jauns ķēniņš, kurš ļoti gribēja, lai zemē visi dzīvo kārtīgi un godīgi. Lai nav blēžu, krāpnieku, lai augstāk par visu ir likuma vara, nevis tumšo spēku un privātbiznesa iegribas. Ministriem tika noteikts rūpīgi arī piena upi sargāt, novērst ļaunprātības. Kāds pierobežas provinces vietvaldis gribēja ķēniņa pavēli jo apzinīgi pildīt, pārtraukt noliegto negausīgo smelšanu. Smēlējiem un piena smeķētājiem šādas aktivitātes nemaz nešķita tīkamas. Viņi sasparojās un sāka domāt, kā godprātīgo censoni dabūt pie malas.
Tālākais stāsts ir garš un sarežģīts. Pār vietvalža gal vu gāzās apvainojumu lavīna, viņa grēkiem un neizdarībām pieskaitīja visu ko, pat sliktu peļu ķeršanu un kurmju neaizbaidīšanu no valdnieka pils dārza. Taču apzinīgais censonis, sava ministra atbalstīts, turējās godam. Viņš noliedza visus apmelojumus, padzina no darba sliktos strādniekus un beigās panāca, ka piena upi nosargā, bet negodīgos smēlējus aizsūta tālu prom uz austrumu zemēm. Valsts kasē ieplūda prāva nauda, citu zemju ķēniņi brīnījās, kā vienā mazā smilšu un tuksnešu republikā izdevies tādu kārtību ieviest. Izrādās, ja tā ļoti, ļoti saņemas, tad jau laikam ir iespējams. Kārtību var ieviest, piena upes nosargāt, ķīseļa krastos visiem ļaudīm labu un skaistu dzīvi nodrošināt.
Nu ja, tā jau tikai pasakās mēdz notikt. Ne jau dzīvē un ne jau pie mums, ziemeļzemē Latvijā.
