Pārlieka kārtības un tīrības mīlestība dažkārt var likt rakāties arī pa citu mēsliem.
Pārlieka kārtības un tīrības mīlestība dažkārt var likt rakāties arī pa citu mēsliem. Tā reiz gadījās Ritai, kura kopā ar drazu izmeta ko ļoti vērtīgu.
“No rīta piecēlos agri, uzēdu obligāto auzu virumu un gatavoju maltīti, ko pēcpusdienā uzsildīt. Vārīju sakņu zupu. Atkritumu kaste bija pilna ar mizām, tāpēc nolēmu, ejot uz darbu, to iznest. Vēlāk apjautu, ka brīdinājumu nesteigties biju saņēmusi gandrīz vai no debesīm, bet nesapratu un neieklausījos tajā. Tā nu iznāca, ka tieši miskaste sagrieza manu tās dienas dzīvi ar kājām gaisā.
Izmēzu virtuvi, saģērbos iešanai, paķēru miskastes melno maisu un devos to izmest. Te piepeši atcerējos, ka neesmu nolikusi meitai pa rokai mobilo telefonu, ko atpirku no paziņas. Biju to drusku tā kā paslēpusi no mazmeitas. Kad viņa atnāk ciemos, ar lielāko prieku spaida podziņas. Mana studente pēc dažām dienām dosies uz konferenci Vācijā. Jau iepriekš tur būdama, viņa par 50 eiro nopirka SIM karti, lai ārzemēs var zvanīt. Nu tagad tā atkal jāieliek telefonā. Sāku izmisīgi rakāties pa kādu kastīti, kas, patiesību sakot, pusizbirusi jau dažas dienas mētājās uz zviļņa lielajā istabā.
Aizvakar, zvanīdama no Rīgas, meita man lika sameklēt šajā kastītē lapiņu, uz kuras pierakstīts Vācijas draudzenes tālruņa numurs. Pati vien tur rakājos, kamēr īsto papīru atradu, un vēl nopiktojos, ka nav gan kārtības mājās. Tāpēc salasīju kārbiņas tuvumā izbirušās drazas, saspraudes, konfekšu papīriņus un izmetu.
Izrādījās, ka vienā no šīm papīra skrandām bijusi ievīstīta SIM karte, kas jāliek telefonā. Lūkojos pa kaktiem, cerēdama, ka būs kur nokritusi, bet nācās saprast, ka pati vien esmu to ņurceklīti izmetusi.
Bet meitenei telefons un SIM karte Vācijā būs vajadzīgi kā ēst, jo kursa biedres dzīvos dažādās vietās, citai ar citu būs jāsazinās. Tad nu sapratu, ka man ir jāatrod… nu, protams, tas pats nelaimīgais atkritumu vadā izmestais miskastes maiss. Dzīvoju deviņstāvu mājā, varat iedomāties, kāds “prieks” mani gaida, ja esmu atjēgusies pēc trim stundām.
Zvanīju uz darbu un aizbildinājos ar piepeši paaugstinātu temperatūru un atvainojos, ka šodien laikam nebūšu. Noskrēju lejā, taču izrādījās, ka “misenes” durvis sētniece aizslēgusi, lai bomži nerakājas. Zvanīju uz Namu pārvaldi, uzzināju, ka sētniekiem tobrīd bija sapulce. Pagāja laiks, kamēr sadabūju savu sētniecīti, izlūdzos atslēgu, skaidrojot, ka nejauši esmu izmetusi svarīgus papīrus. Neiešu jau stāstīt, ka meklēju štrunta lieluma plastikāta gabaliņu…
Ātri pārģērbos, galvā uzliku peldcepuri, rokās uzvilku gumijas cimdus, paņēmu ķeblīti, jo sapratu, ka būs jākāpj konteinerā.
Sirdij trīcot, iegāju šaušalīgi smirdīgā atkritumu telpā. Vispirms nosprostoju lūku, lai gruži nebirst uz galvas, pēc tam ārdurvis, lai neielaužas bomzis.
Pirms lielās meklēšanas novaidējos, ka neesmu atkritumu maisu aizsējusi un tagad rakāšos līdz elkoņiem pa citu mēsliem. Savējos gan atpazinu ātri – pēc dārzeņu mizām, tējas maisiņiem un cigarešu izsmēķiem. Tur arī bija papīra vīkšķītis, kurā ietīta mazā lietiņa, kas mums būtu maksājusi ap 50 eiro. SIM karte rokā gan!
Cimdus un cepuri iemetu konteinerā, turpat labprāt būtu atstājusi arī zābakus un drēbes, bet tad jau plikai nāktos kāpt uz ceturto stāvu. Kaimiņi tiešām iedomātos, ka esmu saslimusi! Sētniecītei par izpalīdzēšanu un atslēgas uzticēšanu nopirku šokolādi.
