Manu paziņu lokā ir bijis Pūks, Pepa, Tauķis, Berta, arī Mavrikina, Jaičņica, Snifs, Snorrke un Amors.
Manu paziņu lokā ir bijis Pūks, Pepa, Tauķis, Berta, arī Mavrikina, Jaičņica, Snifs, Snorrke un Amors. Tie vēl nebūt nav visi mīļvārdiņi, kādos cits citu saukuši draugi, dzīvesbiedri, bērni un mazbērni.
Vārdiņš Pūks pirms vairākiem gadiem pielipa draudzenes tantei. Viņa bija sirsnīga, apaļīga, vienmēr smaidīga. Mūžs pagājis, stāvot pie stellēm, un kājas pagalam sabeigtas. Tāpēc pensijas gados Pūks vairāk sēdēja, lasīja un varēja stundām ilgi runāties ar māsas mazmeitām. Arī lasīja viņām priekšā jauko grāmatiņu par lācīti Pūku. Šis vārds viņai pielipa tik ļoti, ka pēc gadiem pat sēru ziņu saņēmu šādu: “Mūsu Pūciņš aizgājis…” Sievietes īsto vārdu izdzirdot bēru ceremonijā, jutos pat mazliet pārsteigta.
Tetets un mamamma – šādus vārdus draudzenes dēli izdomāja saviem vecvecākiem. Vēl esmu dzirdējusi vienā ģimenē vectētiņu ļoti cienījamā vecumā saucam par Taciņu (Taciņš). Vīrietim neraksturīgi lietu nosaukumiem viņš mēdzis piekabināt pamazināmās galotnes – jaciņa, paciņa, turklāt par taciņām dēvējis pat lielos braucamos ceļus.
Ventiņu sakāmais tiek opim
Citā saimē opītis ieguva vārdu Tāviņš. Domāju, ka tas varbūt radies no vārda “papiņš”, bet, izrādās, ir bijis citādi. Uz mazdēla “kāpēc”, no ventiņu puses nākušais vectētiņš mēdzis atbildēt ar izvairīgo: “tā viš’ i'” un ieguvis sev “nosaukumu”.
Tas, ka mīļvārdiņi piedzimst paši, bez priekšā teikšanas un nemainās, pārliecinājos, kad manas meitas Ogres vecmāmiņu no sākta gala uzrunāja par … Amino. Un tas tiešām nebija tāpēc, ka ar viņu varēja spēlēt domino, vecmāmiņas dzimtas saknes nebija saulainajā Itālijā. Gluži vienkārši viņa bija Amino, un tas nav vairs jāizskaidro, atbild meita.
Draudzenes meitiņu agrā bērnībā pieskatīja auklīte, kura tika saukta – Amams. Tas nebija par godu kādam indiāņu virsaitim vai indiešu dievībai. Meitēnam bija slikta apetīte, un visbiežāk viņa no auklītes esot dzirdējusi vārdus: “Mutīti vaļā un amam!”
Par Amoru mīļi iesaucām studiju biedri, kura līdzinājās eņģelītim no pastkartes – apaļīga, lokainiem matiem. Teicām, ka viņu tikai ģērbt pliku un dot eņģelītim rokā loku ar bultām, lai savieno mīlētājus. Gadiem ejot, Amors bija iestājies kādā tievētāju klubā. Satiekoties nācās secināt, ka mīļvārdiņš vairs neatbilst tēlam, taču pašlaik Amors atkal ir Amors.
