Kad mēs sākām tikties, viņš mani sauca par eņģelīti, es viņu tāpat. Kad apprecējāmies, kļuvām par vīriņu un sieviņu.
Kad mēs sākām tikties, viņš mani sauca par eņģelīti, es viņu tāpat. Kad apprecējāmies, kļuvām par vīriņu un sieviņu. Šādi apzīmējumi izrādījās dzīvotspējīgi tikai pāris laulības gadu. Tie pārtapa vārdos, kurus diktēja privātīpašnieciskums – manējais un manējā. Kad apvēlos pēc bērniņa piedzimšanas, ar kolēģiem viņš mani iepazīstināja šādi: “Tā ir mana memme.” Es viņu saucu par papu. Meita izauga, viņai piedzima dvīņi. Nu esam opis un ome. Dienas vadām klusi, kā jau divi pensionāri. Līksme mājās ienāk, kad ierodas mazie delveri. Ar vīru dodamies pastaigās vairs tikai uz veikaliem, poliklīnikām, slimnīcām, pie netālu dzīvojošiem draugiem. Uz parku kā jaunībā gan vairs ne. Es arī negribu, jo tad ataustu atmiņā senās dienās redzētais pāris – sirma kundze un kungs. Viņa ar vienu roku atbalstās pret spieķīti, bet otru tur viņš. Abi pārvietojas ļoti uzmanīgi, un kungs ik pa laikam piekodina: “Lēnām, mīļā!” Viņa pasmaida un atteic: “Kā teiksi, mīļais!”
Kur gan izplēnējusi mūsu mīlestība? Varbūt īpašas jūtas palīdzēs uzjundīt Valentīndiena?
Martas tantes stāstījumu pierakstījusi DIĀNA EGLĪTE
