Latvijas Valsts prezidentei ļ. cien. Vairai Vīķei-Freibergai.
Latvijas Valsts prezidentei ļ. cien. Vairai Vīķei-Freibergai
Sabrūkot pašreizējai četru labējo partiju koalīcijai, krita “Jaunā laika” (JL) valdība. Par valdības krišanas oficiālo versiju politiķi un politologi uzskata nu jau bijušā premjera nespēju komunikēties ar pārējiem koalīcijas partneriem, kam nevar piekrist. Minētais faktors varētu būt iegansts, bet nekādā gadījumā cēlonis.
JL un premjers E. Repše politikā ienāca ar diametrāli pretēju uzstādījumu. Priekšplānā tika izvirzīta korupcijas apkarošana un politiķu strādāšana sabiedrības interesēs. Šī bija pirmā tāda tipa valdība, kura ne tikai deklarēja, bet reāli strādāja sabiedrības interesēs, saņemot arī iedzīvotāju lielu atbalstu. Tieši tāpēc JL valdība nevarēja strādāt pa vecam, tā, kā strādāja visas iepriekšējās.
Tas acīmredzot nepatika Latvijas Pirmās partijas (LPP) politiķiem, īpaši A. Šleseram, Ē. Jēkabsonam, Tautas partijai (TP), tās līderim A. Slakterim un ne tikai.
Pateicoties E. Repšes personībai, viņam izdevās arī kaut ko izdarīt korupcijas apkarošanā. Jā, E. Repše nebija iepriekšējais premjers A. Bērziņš, kurš, netraucējot nevienam, noturējās salīdzinoši ilgi, neko nozīmīgu nepaveica un kuru sabiedrība jau paspējusi aizmirst, tostarp arī “Latvijas ceļu” (LC). Neaizmirsīsim, ka A. Bērziņa valdība būtībā bija TP valdība ar izteiktu TP darbības virzienu. Kā tagad redzams, LC nācās dārgi samaksāt par pieļauto un netraucēto TP politikas realizāciju.
Izvērtējot sabrukušo četru labējo partiju koalīciju, var piekrist, ka ideoloģisku pretrunu, iespējams, starp šīm partijām arī nav. Bet starp šīm partijām (JL un LPP) pastāv diametrāli pretējas ekonomiskas pretrunas, ja vien to spektrs nav vēl plašāks, ņemot vērā reizēm dīvaino A. Šlesera rīcību un uzvedību.
Pat pavirši izvērtējot TP darbību kopš tās dibināšanas, nav grūti secināt, ka šī partija, maigi izsakoties, ir ar dubultu morāli.
Savukārt fakts, ka tūlīt pēc koalīcijas sabrukšanas LPP ātri un bez domstarpībām atrada kopēju valodu ar TP, nepārprotami liecina, ka LPP nav nekas kopīgs ar JL mērķiem un ideāliem. Tāpēc ir vairāk kā nekorekti koalīcijas sabrukumā vainot E. Repši.
Doma, ka varēs rast risinājumu, veidojot koalīciju no visām piecām labējām partijām, ir lemta pilnīgai neveiksmei, jo šajā koalīcijā saglabāsies visas tās pašas pretrunas, kas jau bija četru labējo partiju koalīcijā, tikai vēl asākā formā, jo koalīcijā ienāks TP. Būs noticis tas, no kā brīdināja presē atspoguļotie Ārlietu institūta direktora A. Lejiņa izteikumi, kurš “bijušo” nākšanu pie varas nosaucis par atpakaļceļu uz korupciju, jo pēc Latvijas izzagšanas sāksies strīds par ES naudu.
Pats par sevi saprotams, ka šādā koalīcijā JL ne tikai nevar, bet arī nedrīkst strādāt, lai neizdarītu politisku pašnāvību. Tāda koalīcija praktiski ir neiespējama. Acīmredzams, šādā veidā parlamentāro krīzi atrisināt nevarēs. Tad atliek tikai trīs varianti:
– JL paliek opozīcijā. Tam sekos Saeimas ārkārtas vēlēšanas ar JL vēl pārliecinošāku uzvaru, kam sekos netraucēts un stabils valdības darbs.
– Koalīcijā uzaicina Tautas saskaņas partiju. Tad valdošā koalīcija būs vājāka par opozīciju, valdība nebūs sabiedrības atbalstīta un, ņemot vērā pašreizējo situāciju valstī, var novest pie daudz nopietnākiem politiskiem satricinājumiem. Šāda koalīcija nespēs ilgi pastāvēt.
– No politikas aiziet pašreizējās parlamentārās un valdības krīzes izraisītāji: A. Slakteris, A. Kalvītis, A. Šlesers un Ē. Jēkabsons, kas gan ir maz ticams. Tomēr šis būtu visātrākais un visefektīvākais parlamentārās krīzes risinājums, jo tas apliecinātu, ka šīs partijas spētu mainīties, kas atvieglotu JL iesaistīties koalīcijā, paturot savā pārziņā visas tās ministrijas, kuras tam bija arī līdz šim.
Lai kuru no šiem variantiem izvēlētos, visos gadījumos, ja JL nemaina savas nostādnes, tas paliek ieguvējs un galu galā izveidos stabilu labēju koalīciju ar tikpat stabilu un darboties spējīgu valdību. Cik gludi vai ar kādiem satricinājumiem šīs pārmaiņas notiks, ir atkarīgs no politiķu saprāta. Veidojot valdošo koalīciju, būtu jāizvērtē mūsu valsts ekonomika, kas ir praktiskais varas partiju darba rezultāts.
Diemžēl jākonstatē, ka Saeimā joprojām ir zema politiskā kultūra. Negodīgi deputāti un partijas pārpērk tikpat negodīgus deputātus un viņu balsis. Šķiet, ka pašlaik tiek ignorēts arī sabiedrības pārliecinošais atbalsts jaunajiem laikiem. Ir jāizvērtē, cik lielā mērā Saeimā notiekošais atbilst demokrātijas principiem un Satversmei. Vai tiek nodrošināta Satversmes otrā panta izpilde? Ja ir patiesa vēlēšanās apkarot korupciju un sākt šo “Augeja staļļu izmēšanu” vispirms ar Saeimu, vai nebūtu lietderīgāk atļaut pašreizējai valdībai produktīvi strādāt un reizē ar eirodeputātu vēlēšanām organizēt referendumu par Saeimas ārkārtas vēlēšanām.
Valstī pašlaik nav ne sociāla, ne arī etniska līdzsvara. Liela daļa deputātu, kā vienmēr, aizņemti ar personisko ambīciju apmierināšanu, izšķīrās par valdības darba paralizēšanu, nevis produktīvu rīcību. Pastāv nopietni draudi, ka tas var izraisīt neatgriezeniskus konfliktus.
Ļ. cien. Valsts prezidente, mēs ticam, ka Jūs darīsit visu iespējamo, lai šīs samilzušās problēmas tiktu atrisinātas sabiedrības interesēs.
Ar patiesu cieņu – Bauskas rajona Lauksaimnieku apvienības padome
