Kultūras darba organizācijas modelis Latvijā un Lietuvā ir atšķirīgs. To apstiprina arī pierobežas pilsētas Biržu kultūras centra pieredze.
Kultūras darba organizācijas modelis Latvijā un Lietuvā ir atšķirīgs. To apstiprina arī pierobežas pilsētas Biržu kultūras centra pieredze.
Amatierus sagaida ar ovācijām
Kultūras centrs, kas nodots ekspluatācijā pirms desmit gadiem, nelielai pilsētai šķiet pārspīlēti liels. Tomēr iestādes direktors Romass Lesjavičs apgalvo, ka tā nemaz nav. Skatītāju zālē un balkonā ir ap 500 vietu. Plašai publikai adresētos sarīkojumos zāle vienmēr esot pilna. Tā notika arī valsts neatkarības dienai veltītā koncertā, kurā piedalījās visas Biržu amatierkopas.
Pilsētā darbojas jauktais koris, kamerkoris, džeza kvartets, senioru deju kopa, jauniešu tautas deju grupa, vismaz četras dažādu vecumu skolēnu sporta deju un kustību grupas. Vēl koncertā piedalījās baznīcas dāmu zvanu ansamblis.
Apbrīnojama šķita amatierkopu uzdrīkstēšanās iekļaut repertuārā nevis šlāgerus, bet diezgan sarežģītus skaņdarbus. Tā, piemēram, jauktā kora izpildījumā varēja noklausīties operas “Nabuko” populārāko fragmentu “Vergu kori”. Savukārt kamerkoris bija apguvis popuriju no Johana Štrausa operetēm, bet jauniešu džeza kvartets ļāvās brīvām improvizācijām. Protams, izpildījuma kvalitāte nebija ideāla, taču zālē un uz skatuves valdīja īsts azarts. Katru amatierkopu skatītāji sveica ar ovācijām. Šķita, ka lielākā daļa publikas ir dejotāju un dziedātāju ģimenes, kas ar milzīgu interesi seko koncertprogrammai.
Pašvaldību struktūra ir citāda
Romass Lesjavičs teic, ka visi amatierkopu vadītāji ir vietējie speciālisti. Attālumi līdz Lietuvas lielpilsētām ir pārāk lieli, lai kāds piekristu pāris dienu nedēļā strādāt provincē. Pilsētas pašvaldība esot ieinteresēta, lai kvalificēti speciālisti nemeklētu darbu citur. Kultūras darbinieku algas valstī esot zemas, taču varot atrast iespējas, lai teicami speciālisti nopelnītu vairāk. R. Lesjavičs gan neatklāj, kā Biržu kultūras centrā tas notiek, jo viņš sevi pagaidām uzskata par “iesācēju”. Direktora amatā Romass apstiprināts tikai šī gada janvārī. Pirms tam viņš strādājis Biržu pašvaldības Kultūras nodaļā, kas koordinē visu pakļauto iestāžu darbību.
Jāatgādina, ka Lietuvā pēc 90. gadu vidū veiktas reģionālās reformas kādreizējo rajonu pašvaldību vietā tika izveidotas pilsētu pašvaldības. Tagad viss bijušais Biržu rajons un pilsēta ir viena vēlēta pašvaldība ar pārstāvi katrā pagastā. Reģioni jeb apgabali veidojas, apvienojoties piecām sešām pilsētu pašvaldībām. Saikni ar vietējām pašvaldībām un valsts pārvaldes institūcijām nodrošina reģiona administrācija, kuras vadītājs ir valsts iecelta, nevis vēlēta amatpersona.
Laukos veido filiāles
Pagājušajā gadā notika Biržu kultūras centra reorganizācija. Pilsētā slēdza kinoteātri un izklaides centru, jo iestādes funkcijas vairs neatbilda mūsdienu prasībām. Pašvaldība pieņēma lēmumu pārdot ēku, bet kinoteātra funkcijas nodot pilsētas Kultūras centram.
R. Lesjavičs piedalījās centra direktora atlases konkursā. No trim pretendentiem viņš tika atzīts par piemērotāko. Vienlaikus tika paplašināta Kultūras centra ietekmes joma, astoņos pagastos izveidojot filiāles. Tagad pagastu kultūras namu vadītāji ir kļuvuši par Biržu kultūras centra darbiniekiem. Visiem ir vienots amata nosaukums – mākslinieciskais vadītājs. “Savā ziņā tā ir kultūras darba centralizācija, jo galvenā iestāde aktivizējusi arī metodisko un koordinācijas funkciju,” spriež Romass Lesjavičs. Līdzīga sistēma jau darbojas arī citās pašvaldībās, bet šis modelis Lietuvā nav vienīgais.
Pierunā koncertēt par puscenu
Pašlaik kultūras centrā, ietverot jaunizveidotās filiāles, strādā 70 darbinieku. Biržu iedzīvotāji aktīvi iesaistās pašdarbībā un labprāt apmeklē vietējo amatierkopu programmas. Atsaucība ir mazāka, ja viesizrādēs ierodas Lietuvas popmūzikas zvaigznes, profesionālas teātra vai deju trupas.
Gluži tāpat kā Latvijā, lielākais šķērslis ir iedzīvotāju zemie ienākumi. Biļetes uz vieskoncertiem maksājot no astoņiem līdz desmit litiem (no pusotra līdz diviem latiem). “Ja mēs noteiktu augstāku cenu, zāle būtu pustukša. Tāpēc nereti nākas pierunāt izcilus māksliniekus koncertēt par niecīgu honorāru. Rēķināmies ar to, ka Viļņa, Kauņa un Klaipēda mūsu cilvēkiem ir nepieejama lielā attāluma dēļ. Neviens taču nebrauks uz teātri 200 kilometrus! Tāpēc kultūras norišu piedāvājumam ir jābūt kvalitatīvam un daudzpusīgam, lai iedzīvotāji nejustos slikti, dzīvodami tālu no metropoles,” uzskata Romass Lesjavičs.
