Jaunais bārbelietis Jānis Bračka ir pārliecināts lauku dzīves piekritējs.
Jaunais bārbelietis Jānis Bračka ir pārliecināts lauku dzīves piekritējs.
Šādu izvēli viņš motivē bez ilgas prātošanas: “Esmu izaudzis laukos, dzīvojis tikai šeit. Varbūt izklausīsies nepieklājīgi, taču pilsēta smird… Laukos pats sev esi saimnieks.”
Sētā ciemojas stirnas
Pēc Latvijas teritorijas kādreizējā dalījuma Bārbeles pagasta lauku sēta “Bračkas” iezīmē Sēlijas un Zemgales robežu. Patiesi, no uzkalniņa, uz kura slejas atjaunotā dzīvojamā ēka, paveras zemgaliešiem netipiska ainava – pauguraina, ar mežu puduriem. Jānis stāsta, ka stirnas nāk uz ābeļdārzu, kašņā sniegu un meklē ēdamo. Pa istabas logu var rāmi vērot meža dzīvniekus.
Jau vairākus gadus jaunais vīrietis ir “Bračku” pārvaldnieks, jo radinieks, kam pieder ēkas un zeme, dzīvo ārzemēs. Diezin vai tālumnieks pārcelsies atpakaļ uz Latviju, taču viņš grib, lai dzimtas īpašumi būtu sakopti, atvēl naudu to uzturēšanai. Un Jānis saimnieko, turpinādams zemes kopēja sūtību. To simboliski apliecina vecs arkls, kas šepat atrasts un pacelts uz paaugstinājuma. Bračku dzimtas juniors bilst: “Vēl vienu tādu pamanījām, bet tas ir dziļāk ieaudzis zemē.”
Bārbeles pieredze būs maģistra darbā
Lauksaimnieku Bračku ģimene, Jāņa mamma Dzintra un tēvs Artūrs, nepadodas nozares sarežģījumiem, bet cīnās un kopj zemi. Dēls vēl studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU), un viņa programmā ir gan bakalaura, gan maģistra darbs. Šie projekti saistīti ar dzimto pusi. Pēc LLU profesora Aleksandra Adanoviča ieteikuma Jānis pievērsies zālaugu sēklkopības izpētei. “Pagājušajā gadā iesēju četru šķirņu auziņaireni. Trīs šķirnes ir ievestas no citām Eiropas valstīm, un man jāpārbauda to piemērotība Latvijas apstākļiem, konkrētāk – velēnu podzolētām un gleja augsnēm, kādas raksturīgas Bārbeles apkārtnei. Izmēģinājumu rezultātus izmantošu bakalaura darbam, un tie būs arī pamats maģistra darbam,” stāsta Jānis.
Šķirņu pavairošana ir Bračku uzņēmējdarbības galvenais virziens. Jānis lieliski zina, cik tas precīzs darbs. Nesakārtotais tirgus piespiež audzēt dažādus kultūraugus – rudzus, auzas, miežus, zālājus, zirņus. Mamma, saimniekojot kaltē, pārzina sēklas apcirkņus, tās sagatavošanu. Tikai kopīgiem spēkiem izdodas noturēties, secina Bračku juniors. Ģimenei, apkopojot pašreizējo informāciju, tomēr ir bažas, kā veiksies, iestājoties Eiropas Savienībā. Viņus nebaida darbs, bet neziņa, kāds varētu būtu neliela mēroga šķirņu pavairotājas saimniecības statuss.
