1857. gada 8. martā Ņujorkas tekstilrūpniecības strādnieces devās ielās, lai paustu protestu sakarā ar zemajām algām un 14 stundu darbdienu.
1857. gada 8. martā Ņujorkas tekstilrūpniecības strādnieces devās ielās, lai paustu protestu sakarā ar zemajām algām un 14 stundu darbdienu. 1908. gada 8. martā Ņujorkas sociāldemokrātiskā sieviešu organizācija rīkoja masveida mītiņu, kura pamatdoma bija aizsargāt sieviešu tiesības. Un galu galā 1909. gadā ASV sociālistiskā partija paziņoja par jaunajiem svētkiem – nacionālo sieviešu dienu.
1910. gadā notikušajā 2. sieviešu sociālistu konferencē Klāra Cetkina piedāvāja pasludināt šos svētkus par starptautiskiem un ik gadu atzīmēt to kā “Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu cīņā par ekonomisko, sociālo un tiesisko vienlīdzību”.
Eiropā šos svētkus svin kopš 1911. gada, Austrumeiropā – kopš 1913. gada. 1977. gadā ANO pieņēma rezolūciju 32/142, kurā izsaka vēlmi, lai visas valstis šo dienu (8. mar tu) – Starptautisko sieviešu dienu – svin kā svētkus, atceroties sieviešu cīņu par savām tiesībām. Tā joprojām ir ANO ikgadējā kalendārā, un tie nav nekādi “krievu vai padomju svētki”, kā bieži vien iedomājamies vai dzirdam runājam.
Piedāvājam lasītājiem kaut tikai šādu piemēru: “8. marts – Starptautiskā sieviešu diena. Norvēģijā tie nebūt nav visas sociāldemokrātiskās tautas karogoti svētki vai puķota māmiņdiena. Sievietēm ziedus dāvina gan vīrieši, gan citas sievietes, jo viņas svin pašas sevi, savu vietu sabiedrībā, nevis koķetā attiecībā pret vīrieša statusu vai pozīciju. Tas ir, ja ziedus vispār kāds dāvina. Tā ir vairāk pārrunu, nevis svētku diena. Norvēģietēm tie ir pat neapzināti svētki, jo viņu līdztiesībai galu galā ir starptautiska pirmrindas slava.”
(Citāts no Ilzes Burkovskas-Jakobsenas publikācijas “Stikla jumts”, “Diena”, 2004. g. 6. marts)
