Kopš 8. marts vairs nav kalendārā atzīmēts kā oficiāla svētku diena, to atceras biežāk, svin sirsnīgāk un ar lielāku izdomu nekā pirms gadiem.
Kopš 8. marts vairs nav kalendārā atzīmēts kā oficiāla svētku diena, to atceras biežāk, svin sirsnīgāk un ar lielāku izdomu nekā pirms gadiem.
Saeima par šo svētku vajadzību, iespējamību, esamību vai ko citu joprojām diskutē. Bet izrādās – šis ir jau 90. gads, kopš iedibināts 8. marts kā diena cīņai par sieviešu tiesībām. It kā jau arī aizliegts tas nav, tomēr šķiet, ka īstu garšu šie svētki iegūst tieši tagad. Vai tāpēc, ka marta sākums bez ziediem liktos skumīgs un dzīve bez prieka ir plieka na?
Nesen dzirdēju dažus vīriešus spriežam, ka sieviešu Latvijā gluži vienkārši esot vairāk, tāpēc arī viņas kā masa grib, lai tiktu pagodinātas 8. martā. Ja šajā teikumā atmetam vārdu “grib”, tas, ka mūsu ir vairāk, tiešām ir taisnība. Katru gadu Latvijā piedzimst vairāk puiku nekā meitiņu. Tomēr meitenēm savs īstais puisis jāsastop līdz 30 gadiem, citādi vairs nebūs, ko izvēlēties. To neesmu izdomājusi, tā ir statistika, jo kaut kur pa ceļam no zēnības līdz vīra gadiem šī dzimuma skaits sarūk.
Psiholoģe Daina Reinfelde nesen sacīja, ka 75 procenti Latvijas bērnu aug ģimenēs, kuras ir faktiski vai juridiski šķirtas. Biežāk atvases paliek pie mammas. Mīļo māmiņu loloti dēli nonāk bērnudārzā, kur audzinātājas ir sievietes, skolā, kur skolotājas sievietes, un turpinās tas pats, kas ģimenē. Mammas ir lielas, varenas, stipras, viņas visu prot, visu var. To redzēdams, puika vairs nesaprot, kā viņam justies un kā uzvesties. Sastapis meiteni un iemīlējies, puisis cer, ka viņa būs tāda kā lielā, stiprā mamma, kas viņa dzīvi ņems savās rokās un nokārtos. Šajos spriedumos ir gan taisnība, gan sava daļa ironijas, jo to autors ir vīrietis, turklāt psihologs.
Pēdējo gadu laikā laukos sievietes ir atradušas sev domubiedres, izveidoti lauku sieviešu klubi. Ne tikai mājās, bet arī ārpus tām sievietes ir aktīvākas un darbīgākas. Viņas ne tikai auklē bērnus, bet dzied koros, jo “vecis līdzi nenāk”. Brauc ekskursijās, studē, sēž bibliotēkās.
Gandrīz vai gribas saukt, lai vīri nāk laukā no ierakumiem, pagrabiem, garāžām un beidz spēlēt paslēpes. Bez viņiem ir garlaicīgi un arī grūti. Patiesībā mums nemaz nepatīk pašām sev to tulpīti pirkt. Labāk jau, ja kāds uzdāvina. Turklāt marta tulpe vairs nav nekāds izstīdzējis laksts, bet modes puķe ar daudzkrāsainiem ziediem. Gribētos šīs krāsas redzēt arī dzīvē.
