Dziesmas un teātra gars Vecsaules pagastā ir dzīvīgs gadu desmitiem. Ja arī bijis kāds pārtraukums, viss atsācies un turpinājies, protams, citādāk.
Dziesmas un teātra gars Vecsaules pagastā ir dzīvīgs gadu desmitiem. Ja arī bijis kāds pārtraukums, viss atsācies un turpinājies, protams, citādāk. To zina pašvaldības kultūras darba organizatore Rasma Maldute, kura no mammas Ainas Rudzītes mantojusi skatuviskas dotības un pagūst iejusties jaunās lomās vietējās amatiertrupas iestudējumos. “Bauskas Dzīve” vēlējās sastapt vecsauliešiem raksturīgu tradīciju uzturētājus, un, jāatzīstas, tas bija garš, taču izteiksmīgs, smaidiem piebērts vakars, kad stundas gaisa nemanot.
Dzirkstelīte sprakst
Vecsaules amatiertrupas režisore Gunta Siliņa šogad varēs svinēt jubileju – apritēs 25 gadi, kopš sākušās darba gaitas šaipusē. Viņa pat samulst, aizdomājoties par zīmīgo skaitli. Šajā laikā izveidojušās teatrāļu ģimenes. Tās uz skatuves īpaši labi var redzēt jauniestudējumā “Pauks un Šmauks”. Gunta neslēpj: “Ar repertuāru vienmēr ir mokas. Šajā sezonā iedomājos, kāpēc nevarētu uz skatuves iznākt aktieri un viņu atvases. Varbūt tie ir gēni, bet vecāku dzirkstelīte ir arī bērnos. Turklāt luga piemērota šādai izvēlei. Mēs to esam pārveidojuši, visi zvēriņi personificējušies. Zaķēni kļuvuši par māsu un brāli, dažiem personāžiem doti citi vārdi, bet visi notikumi, kā zināms, risinās Ozolainē.”
Un vēl, ņemot vērā pašreizējās iespējas, režisore spriež tā: “Ja izrādi var spēlēt visur kur, ja ir maz dekorāciju, ja trupā savs mūziķis, kā mums šoreiz Ināra Grēniņa, tad esam ieguvēji. Ar mazākām izmaksām varam doties izbraukumos. Parasti pirmais ir uz Ozolaini, tad uz tuvākajām kultūras iestādēm Bārbelē, Skaistkalnē.” G. Siliņa cer, ka ar šo uzvedumu izdosies “nošaut divus zaķus” – piedalīties bērnu un pieaugušo amatierteātru rajona skatē.
Teatrāļu ģimenes
Vecsaules pamatskolas matemātikas un fizikas pasniedzēja Anna Guļkeviča 23 gadus ir uzticīga teātra kopai. Viņa atklāj: “Pirmā loma man bija Auce “Skroderdienās”. Biju tik pārbijusies, ka šķita, nespēšu pāriet uz skatuves otru pusi. Pamazām esmu iespēlējusies, un arī meita Lāsma tagad ir aktieru pulciņā. Pēc matemātikas formulām man vajag kaut ko dvēselei.”
Vietējās skolas direktora vietniece Agra Ķēniņa stāsta: “Visus trīs dēlus gaidīju, spēlējot teātri. Mazos ģeņģerējām līdzi uz mēģinājumiem, un jaunākais puika Jānis šajā iestudējumā ir kopā ar mums uz skatuves.” Agras vīrs Jānis tikpat cītīgi brīvo laiku veltījis teātrim. Valentīna Līdaka kopā ar mazdēlu Reini iejūtas Ozolaines dzīves ainās. Šmauka lomā ir Santa Bernāte, viņas māmiņai Ingai visi mēģinājumi ir noslogoti, pildot suflieres pienākumus. Pērn teātra pirmā sezona bija Elīnai Jegorovai, viņas trīs gadus vecais dēliņš Toms lieliski iejūtas iestudējuma procesā. Kā režisore teic par to dzirkstīti? No vecākiem tā tiekot atvasēm.
Smaida par diplomu
Šķiet, grūti būtu sameklēt tādu fenomenu kā Vecsaulē – viss amatiertrupas darbs notiek skolas zālē. Uz skatuves aktieri kāpj pirmizrādē, kas parasti notiek Ozolaines klubā. “Apbrīnoju mūsu teātra spēlētājus, kā viņi prot iejusties gluži citādā vidē. Amatierteātru skatē Rīgas žūrija mums reiz piešķīra diplomu par skatuves kultūru. Tad gan smējāmies, protams, labdabīgi. Droši vien vērtētāji pat nezināja, cik maz mēs esam uz teatrāļiem ierastā paaugstinājuma. Es pēc tam iedomājos – varbūt tā veidojas bijība pret skatuvi,” tā režisore.
Gunta uzsver, ka Vecsaules amatierkopā viņa uztur klasiskā teātra tradīcijas, skolā, strādājot ar bērniem, izmēģina modernisma paņēmienus. “Kādēļ man pārlauzt sevi un varbūt arī aktierus, kāpēc es nevaru turpināt, kā esmu iesākusi?” viņa jautā.
Daudz lomu ir bijis Hugo Strautniekam, un par teātrim atdoto laiku vecsaulietis saka: “Dzīvei ir viens un labi zināms scenārijs. Uz skatuves esmu tik daudz pārdzīvojis, pēc dažādiem scenārijiem. Tas ir interesantākais, bet visgrūtāk iejusties komiskos tēlos.”
Dziesma tiešām nenosalst
Sieviešu koris “Skalve” apvieno divu pagastu – Vecsaules un Skaistkalnes – dziedātājas, nosaukuma divās zilbēs arī izteikta šī piederība. Diriģente Ingrīda Zemļinska atklāj, ka konservatorijā apguvusi sieviešu koru vadītājas specialitāti, un ceturto gadu Ozolaines pamatskolas mūzikas skolotājai ir koris. Darbu viņa raksturo skopiem vārdiem: “Strādājam zvērīgi. Sanākot vienu reizi nedēļā, nevaram citādi. Parasti dalāmies divās grupās, ar otru nodarbojas koncertmeistare Aija Vincūne.”
Kora vecākā Māra Brokovska bilst: “Diriģente mums ir smalkjūtīga. Vārdā nevienu nesauc, bet ar skatienu liek saprast, ka skan šķērsām. Pirms dziesmu svētkiem paniski mācījāmies, sirds mūzikā bija mazāk, vairāk domas, kā apgūt sarežģīto repertuāru.” “Skalves” dziedātājas pērn bija lielajā kopkorī Rīgā, pirmajos plašajos svētkos. Vairs tikai Velta atceras, kā muzicēja Vecsaules jauktais koris, kura darbības sākums meklējams pēckara gados. Citām dziesmu mīļotājām ir pieredze dažādos kolektīvos, arī Ozolaines vokālajos ansambļos, kad tajā skanēja vīru balsis. Ligita saka: “Vīrieši kādreiz bija pakļāvīgāki un viņus nevajadzēja pierunāt dziedāt.”
“Skalves” dziedātājas bez īpašas skubināšanas izteicās par draudzību ar dziesmu. Ivita: “Mamma dziedāja korī, no piecu gadu vecuma veda mani uz klubu. Dziedāt ļoti patīk.” Mudīte: “Vienmēr esmu dziedājusi, mācoties skolā, tehnikumā.” Gita: “Korī ir sirsnīgas attiecības. Es šeit atrodu “rozīnīti”, kas vajadzīga ikdienai.” Ieklausoties sieviešu asprātīgajās sarunās, jaušams – koris viņām dziesmai un sirds atvēršanai, jo dzīves pārbaudījumu visām ir gana.
Samainās ar koriem
Teju pusgadsimta garumā varētu pētīt Vecsaules kora dziedāšanas jaunāko laiku vēsturi. Ļoti interesanti tajā, manuprāt, ir pāris faktu. 1973. gadā kolektīvam mainījās diriģenti. Mūzikas pedagogs Marijans Margevičs atceras: “Ziniet, sagadījās, ka, atnākot uz Bauskas rajonu, es paņēmu Vecsaules kori, bet mani priekšgājēji turpināja darbu ar Ilūkstes dziedātājiem. Detalizēti vairs neatceros, kāpēc tā notika. Ar vecsauliešiem strādāju des mit gadu, un tas bija skanīgs laiks.”
M. Margeviča priekšgājēji bija Anita un Jānis Garanči, tolaik Latvijas Konservatorijas absolventi. Anita stāsta: “Pēc augstskolas beigšanas mums Daugavpilī kā jaunajiem speciālistiem deva dzīvokli, tādēļ gājām prom no Rīgas un vajadzēja šķirties ar Vecsaules kori. Tā Jānis sāka strādāt ar ilūkstiešiem.”
Diriģentiem sarīko kāzas
Kaut arī pagājuši trīs gadu desmiti, Mūzikas akadēmijas profesors J. Garančs saka: “Man par Vecsaules dziedātājiem ir vislabākās atmiņas. Kā viņi mums sarīkoja kāzas! No “a” līdz “z”, diezin vai tādas kādreiz ir iespējams atkārtot.” Vīru papildina Anita, arī Mūzikas akadēmijas profesore: “Pagājis daudz gadu, un es joprojām sirdī glabāju mīlestību, ko sastapu Vecsaulē. To nevar vārdos izsacīt, kā koristi mani, pavisam jaunu studenti, pieņēma, tik daudz palīdzēja. Mūsu dēls Jānis ir dzimis Bauskā.
Domās bieži pieminu vecsauliešus, aizņemtības dēļ nav iespējams uzturēt kontaktus. Sirsnīgi sveiciniet manus bijušos koristus, īpaši Spangeru ģimeni, kas visa, šķiet, dziedāja korī. Jautrīte Spangere bija kora vecākā un dvēsele. Mums veicās, es ļoti centos, tāpat kā dziedātāji.”
Jaunajai paaudzei labāk zināms talantīgās operdziedātājas Elīnas Garančas vārds. Viņas vecākiem, Anitai un Jānim, Vecsaulē pavadītie gadi šķiet ar labestības gaišumu piepildīti.
***
Uzziņai
– Vecsaules pagasta ilggadējākās mākslinieciskās amatierkopas – teātris un koris.
– 20 gadu darbojas folkloras ansamblis, vadītāja – mūzikas skolotāja Ināra Grēniņa.
– Pensionāru klubi “Pīlādzītis” Jaunsaulē un “Rudentiņš” Vecsaulē ir kā patvērums cienījamus gadus sasniegušiem ļaudīm.
– Jaunākais tematiskais sarīkojums – Saules kaujas atcere, ko ierosināja Baltijas asambleja un turpina organizēt pagasta mācību iestādes.
– Jaunākā interešu grupa – līnijdeju cienītāji Ozolaines klubā.
– Regulāras un organizētas sporta nodarbības nenotiek.
