Pēterim ir prāvs autovadītāja stāžs, taču viņš joprojām nevar aizmirst kādu piedzīvojumu – braucienu no dziļiem laukiem līdz pašam Rīgas centram.
Pēterim ir prāvs autovadītāja stāžs, taču viņš joprojām nevar aizmirst kādu piedzīvojumu – braucienu no dziļiem laukiem līdz pašam Rīgas centram.
Puiši, ar kuriem Pičs turējās kopā, bija kā traki uz automobiļiem. Vecāki un vecvecāki viņiem neliedza izmēģināt, kā ripo pavisam veci vāģi, ko pietaupīja katram gadījumam. Kas zina, varbūt noderēs – tā mēdz spriest piesardzīgi lauku onkuļi. Zēni iemanījās stūrēt arī lepnākus autiņus, bet tos viņiem labprāt nedeva. Tās pašas piesardzības dēļ – sabuktēs vislabā ko braucamo, un atkal lieks tēriņš.
Brauc bez tiesībām
Reiz kādās plašākās viesībās “senči nolūza”, un nu zēni varēja tikt pie labajiem autiņiem. Pičs vairs neatceras, kas viņu uzrunāja, lai tik “min pedāli grīdā”. Gribējās, tiešām gribējās pamēģināt, cik var “izspiest” ar vēl pussvaigu ārzemju markas autiņu.
Sākums šķita gluži nevainīgs – pabraukāsies tepat, kaut vai līdz pagasta centram. Likās, tas sasniegts vienā acumirklī, un draugi skubināja: “Stūrē uz Bausku!” Pēteris drusku samulsa. Ja nu mašīnu aptur ceļu policisti… Ne viņam autovadītāja tiesību, ne mašīnas dokumentu. Salonā skanēja mūzika, puiši jutās tik apmierināti. Tiešām, negribējās stūrēt uz māju pusi.
Iekarst aizvien vairāk
Lielceļš bija tikko greiderēts, un mašīna vieglītēm trauca uz rajona centru. Vēlā vakarstunda drošināja: sak’, gan jau kārtības sargi būs beiguši dežūru. Nevienas aizdomīgas personas ceļā negadījās. Tuvojoties Bauskai, Pičs samazināja ātrumu, domādams, ka pilsētā nevajadzētu braukt iekšā. Ceļabiedri, palūkojušies automašīnas panelī, atkal kurināja stūrētāju: “Paskaties, degvielas diezgan, griez cauri pilsētai!” Pēteris jau bija iejuties autovadītāja lomā un traucās tikai uz priekšu Rīgas virzienā. Čaļi mazliet iesnaudās, un stūresvīrs atļāvās “uzbērt ogles”, jo šoseja bija tukša. Ja jau benzīna tik daudz, pabraukāšos vēl, domāja Pičs.
Bremzē īstajā brīdī
Kad draugi pamodās, Ķekava jau bija pavisam tuvu. “Zini, laižam līdz Rīgai, ja jau tik tālu tikts!” mudināja džeki. Stūrētājs gandrīz vai salēcās, jo bija izlēmis, ka cauri Vecumniekiem un Skaistkalnei “turēs kursu” uz māju pusi. Viņa atrunās neviens neklausījās, tikai vēl bikstīja Pēteri: “Vai tad tu nepratīsi Rīgu izbraukāt?” Autovadītājā jau modās azarts – kāpēc lai neiekaroju Rīgu! Nokļuvis uz Brīvības ielas, zēns jutās gluži lepns. Izskatījās, ka pēc pusnakts arī galvaspilsētā ceļu policisti atpūšas. Kad autiņš tuvojās kādu paziņu mājai, varonīgie zēni pamanīja, ka tie ir viņi – ceļu policisti. Acumirklī Pičs nosvīda, un desmitiem variantu nozibsnīja smadzenēs. Kāja tomēr nospieda bremžu pedāli.
Palīdz atzīšanās
Sarunas bija rāmas, jo lauku puikas izskatījās tik sabijušies un sašļukuši, ka ceļu kārtības sargātājus šī bezpalīdzība iežēlināja. Laikam viņi atcerējās savus puiku gadus. Brašais autovadītājs atzinās, no kurienes viņš braucis un kurp jāatgriežas. Kad Piča sirds pukstēja normālā ritmā, ceļu policisti ļāva zēniem doties mājup. Lai paliek noslēpums, kā viņiem raisījās sarunas. Šo gadījumu atceroties, toreizējiem puikām, kuri tagad jau vīru kārtā, joprojām šķiet, ka viņiem bija lemts sastapties ar bezgala labestīgiem ceļu policistiem, kas cilvēcīgi vērtēja neikdienišķu situāciju.
