Iecavas parka sarga namiņā jau gandrīz gadu darbojas Edmunda Boķa apavu labošanas darbnīca.
Iecavas parka sarga namiņā jau gandrīz gadu darbojas Edmunda Boķa apavu labošanas darbnīca.
Daudzi iecavnieki savus apavus labot nes tieši turp, jo meistara darbs ir kvalitatīvs.
Darbnīcai īpaša aura
Edmunds ilgus gadus strādājis pamatprofesijā. Viņš ir poligrāfiķis, bet labprāt nodarbojies arī ar mākslas melnbalto foto. “Dzīve ievirzījusies tā, ka esmu apguvis kurpnieka arodu, un tas pašlaik ir mans maizes darbs. Esmu pateicīgs saviem skolotājiem, amata meistariem Aivaram Baļčūnam un Jurim Bērziņam,” sacīja E. Boķis. Iecavas parka sarga namiņš ir īpaša vieta, un kurpnieks lepojas, ka darbnīca ir tieši tur. Telpu iekārtošanā palīdzējis uzņēmums “Iecavas tirgus”, kura apsaimniekošanā ēka atrodas.
“Piekrītu, ka vecām būvēm ir īpaša aura. Savs strāvojums ir arī šai mājai. Tas ir labs un rosina darboties. Namiņš ir arī stratēģiski izdevīgā vietā, un tā ir arī lielākā darbnīca, kāda man, kurpnieka arodu strādājot, bijusi,” stāstīja meis tars.
Apavi norāda uz pārticību
Pašlaik darba esot diezgan, kā jau gadalaiku maiņā. Cilvēki meklējot pavasara apavus, kas nereti ir labojami. Vistukšākais laiks esot pēc gadumijas, kad par apavu labošanu domājam vismazāk. Tā ir arī Iecavā. Sarga namiņā iecavnieki iegriežas ne tikai tad, kad “kurpei zole vaļā”. “Dažkārt nākas izlīdzēt, arī labojot lietussargus, naudas maciņus, galantērijas izstrādājumus. Neatsaku arī tad, ja nāk pie manis meklēt instrumentus vai uztrīt mājsaimniecības priekšmetus,” savu darba ikdienu raksturoja Edmunds.
Visbiežāk apaviem nākoties labot papēžus vai zoles. Piņķerīga esot rāvējslēdža nomaiņa. “Saprotu, ka cilvēkiem ar naudu ir grūti. Gadījies, kad esmu pensionārei izlīdzējis un salabojis kurpi par brīvu. Taču cilvēki tiešām ir ļoti dažādi. Pēc kāda laiciņa šī kundzīte man atnesa un lūdza salabot bez maksas smailpapēžu laiviņas…” smaidot stāstīja meistars.
Darbs ar apaviem rosinot uz pārdomām, cik pārtikuši ir cilvēki. Tagad esot tendence iegādāties jaunus apavus. Kaut vai dermantīna, bet jaunus. E. Boķis secinājis, ka viens no praktiskākajiem un lētākajiem variantiem, kā tikt pie patiešām labiem, īstas ādas apaviem, ir – tos iegādāties “humpalās”, bet pēc tam atnest pie meistara salabot. Tādi apavi kalpojot ilgāk nekā jauni, bet nekvalitatīvi.
Salabo īsā laikā
“Bauskas Dzīve” uzrunāja vairākus darbnīcas apmeklētājus, kuri nesa labot apavus pie Edmunda Boķa. “Man patīk, ka meistars var paveikt dar bu īsā laikā, ja klientam jāsteidzas. Arī cenas ir ļoti pieņemamas,” sacīja iecavnieks Alvis, kas bija atnācis paņemt pirms īsa laiciņa labot atnesto krosa kurpi.
“Pensionāram ļoti izdevīgi, jo meistars neplēš deviņas ādas un kurpi salabo patiešām kvalitatīvi,” sacīja Zelmas kundze, kas nupat labot bija atdevusi ielas kurpes.
E. Boķis atzina, ka kurpnieka darbā vajadzīgas stipras rokas. Tāpat kā jebkurš šī amata brālis, viņš priecātos, ja apavu saimnieki novalkāto kurpi pie meistara atnestu agrāk, negaidot, kad tā saplīsīs pavi sam.
