Laika ritējums mūs attālina no notikumiem pagājušā gadsimta vidū, kas dzīvi sagrieza ar kājām gaisā vairākām paaudzēm.
Laika ritējums mūs attālina no notikumiem pagājušā gadsimta vidū, kas dzīvi sagrieza ar kājām gaisā vairākām paaudzēm. 1940. gada vasarā divdesmit divi neatkarīgās Latvijas Republikas pastāvēšanas gadi vienā dienā tika noliegti, ar pavēlēm un rīkojumiem dzēsti no tautas atmiņas. Tāpēc tik pašsaprotama bija pretreakcija, pretstāvēšana okupācijas varai. Kā spilgtākā latviešu tautas protesta forma padomju okupantiem un viņu viena gada laikā paveiktajām zvērībām uzskatāma leģiona izveide 1943. gada pavasarī. “Bauskas Dzīve” uz sarunu aicinājusi divus no tā laika karotājiem, tagad sirmus vīrus ĒRIKU BURKU un PAULI VĪGANTU.
Kā tas notika, ka jūs uzvilkāt mugurā karavīra formu?
Ēriks: – 1943. gadā man bija 22 gadi, mācījos kooperācijas skolā Rīgā, kad izplatīja pavēli par pieteikšanos topošajā Latviešu leģionā. Lai arī uzsvērts tika brīvprātības princips, tomēr skaidrs bija, ka izvēles iespēja netiek dota. Aizbraucu uz tēva mājām Gulbenes pusē, taču arī tur vietējais policists regulāri piegādāja aicinājumus stāties leģionā. Kļuva skaidrs, ka citas iespējas nav. Nonācu apmācības rotā Vaiņodē, kur mani izskoloja par kājnieku.
Paulis: – Man brīvprātīgi obligātās izvēles brīdī bija 16 gadu, mācījos Priekuļu lauksaimniecības skolā. Tika izdota mobilizācijas pavēle par 16 un 17 gadu vecu zēnu iesaukšanu gaisa spēku palīgdienestā. Tādā veidā 1944. gada vasarā tika mobilizēti gandrīz pieci tūkstoši jauniešu. Mums jau neprasīja, gribam vai ne.
Lai arī Latviešu leģiona izveide bija stipri obligāts pasākums, tomēr jūsos taču bija arī kāda motivācija – iet un karot. Stiprākas bija jaunekļu piedzīvojumu alkas vai pienākums?
Ēriks: – Mans tēvs, vecais latviešu strēlnieks, tā arī pateica: “Meklē, dēls, kādu veidu, kā aizstāvēt dzimteni.” Mēs visi bijām pārcietuši Baigo gadu, un par tajā laikā redzēto, piedzīvoto spēcīgāka motivācija nevienam nevarēja būt.
Paulis: – Dominēja tomēr apziņa, ka jāaizstāv Latvija. Neatkarības laikā mūsu valstī skolās jauniešiem ļoti stipri tika ieaudzināts patriotisms. Tēvs bija pienotavas vadītājs, māte aizsardze, ģimenē bijām audzināti mīlēt un cienīt savu valsti. Kapteinis Zālītis mums Priekuļos pasniedza militāro mācību, labi zinājām par latviešu strēlnie ku varonību, tam klāt nāca 1940. gadā piedzīvotais, īpaši 1941. gada jūnija izvešanas. Mēs taču sapratām, ja krievi atkal ienāks Latvijā, labāk nebūs. Būs tikai vēl briesmīgāk.
Noliedzot leģionāru pieminēšanu, nereti tiek nosaukts arguments, ka šie vairāk nekā 150 tūkstoš latviešu karavīru ir balstījuši un spēcinājuši nacistiskās Vācijas militāro varenību. Kāds bija jūsu katra konkrētais “pienesums” vācu kara mašinērijai?
Paulis: – 1944. gada 19. septembrī apmācību laikā Pārdaugavā piedzīvojām krievu lidmašīnu pirmo uzlidojumu. Šajā reizē tika nonāvēti 39 zēni. Mēs, laižot gaisā balonus, neaizķērām un trosēs neiepinām nevienu lidmašīnu. Tālāk kara vētras mani aiznesa uz Vāciju, kur bija līdzīgs uzdevums sargāt Vēzeres upes aizsprostu. Nav īpaši korekti runāt par 16 gadu vecu jauniešu “milzu ieguldījumu” vācu armijā.
Ēriks: – Jā, mēs vācu armijai palīdzējām tādējādi, ka varonīgi cīnījāmies par savu Latviju. Kad vācieši atkāpās, par sedzējiem parasti bija latviešu vienības. Sakarnieka pienākumus pildot, vairākkārt nācās būt krievu aizmugurē. Tīši nošāvis nevienu cilvēku neesmu, ja lode trāpīja, tad tāds bija tās ceļš. Gribu uzsvērt, – kara laikā tomēr valda citi likumi nekā ikdienā. Turklāt vēl un vēlreiz jāatceras, ka latviešu iesaistīšanās leģionā bija tolaik vienīgais ceļš, kādu redzējām cīņā par savu valsti. Mēs nekarojām par Vāciju, bet gan, kā varējām un spējām, pret sarkanajiem aizstāvējām Latviju.
Taču Otrā pasaules karā netrūka latviešu, kuri cīnījās padomju armijas pusē. Jūs ne. Kāpēc?
Paulis: – 1940. gadā es vēl biju par jaunu, lai domātu par došanos karavīra gaitās. Ja arī tādas domas būtu, ģimene mani noteikti neatbalstītu.
Ēriks: – Ir jāsaprot, ka tās abas – krievu un vācu – bija okupācijas varas. 1940. gadā, padomju laikā, mani trīs reizes komisija aicināja uz pārbaudēm. Es braucu, taču komisijas locekļi nebija ieradušies. Es spēju saprast arī tos, kas pieteicās padomju armijā. Jā, tas bija uz katra sirdsapziņas, taču mobilizācijas pavēle paliek mobilizācijas pavēle. Arī no krievu armijas izvairīties nebija nekāds joks, sods draudēja tā vai tā.
Vēl ir kāda cita bezgala traģiska nianse. Kara beigu posmā, Kurzemes cietoksni aizstāvot, ļoti bieži abās frontes pusēs bija latvieši. Ko juta toreiz tie cilvēki, ko viņi pārdzīvoja, vai to šodien maz kāds spēj saprast. Vai par šīm izjūtām kāds tagad var samaksāt?
Kā beidzās jūsu karavīra gaitas?
Ēriks: – Pēc kaujām pie Opočkas aizbraucu atpakaļ pie vecākiem uz Gulbeni. Te arī sapratām – karošana vācu pusē ir bezjēdzīga. Kāds vācu kareivis Hanss, kas bija uzturējies mūsu mājās, tā arī pateica: “Deuchland kaput, Hanss kaput, alles kaput!” (“Vācija pagalam, Hanss pagalam, viss pagalam!” – V. A.). Ģimene devās bēgļu gaitās, mani tomēr krievi saņēma gūstā. Viņiem izdevās uzzināt, ka esmu cīnījies leģionā.
Spīdzināšana bija briesmīga, pratināja mani krieviski, es nesapratu nevienu vārdu. Tad kāds krievu leitnants man vācu valodā sirsnīgi ieteica: “Ja tev ir dārga dzīvība, atzīsties visā, ko tev prasa.” Tā arī darīju. Man piesprieda nāves sodu, taču par to, ka pats savos nodarījumos biju atzinies, to visžēlīgi aizstāja ar 20 un vēl pieciem gadiem katorgā. Lēģeri Mordovijā, Karagandā līdz pat 1956. gadam – tāds bija manu karavīra gaitu noslēgums.
Paulis: – Pēc Vācijas kapitulācijas mūsu gūstekņu nometnē Francijā vairākkārt ieradās padomju čekas aģenti, kas aicināja atgriezties Latvijā. Daudzi nepaklausīja, taču man, sešpadsmitgadīgam puikam, tik ļoti gribējās uz mājām, pie mammas. Vēlāk no okupācijas iestādēm gan nācās izjust daudz pazemojumu par dienestu Vācijas armijā. Būtu vairāk prāta tais gados bijis, dotos citiem līdzi uz Ameriku. Kaut gan tagad saprotu, nožēlot neko nevajag, tā pat jau dzīvi atpakaļ nepagriezīsi.
