Ar savu likteņstāstu iecavniece Ināra vēlējās nodot pieredzi un padomu tām sievietēm, kam dzīvē varētu rasties līdzīga situācija. Tāpēc viņa piekrita sarunai ar «Bauskas Dzīvi». Mazajai Sniedzītei drīz būs četri gadi.
Ar savu likteņstāstu iecavniece Ināra vēlējās nodot pieredzi un padomu tām sievietēm, kam dzīvē varētu rasties līdzīga situācija. Tāpēc viņa piekrita sarunai ar “Bauskas Dzīvi”.
Mazajai Sniedzītei drīz būs četri gadi. Pārciesta sirds operācija. Ārsti lēš, ka būs vajadzīga vēl viena.
Neizdevusies laulība
Inārai ir 46 gadi. Trīs lieli bērni, no pirmā vīra šķīrusies. Vecākās meitas jau sen aizgājušas savā dzīvē, bet dēls vēl mācās, dzīvo pie mātes.
“Mans pirmais vīrs bija glāzītes cienītājs. Strādāja vadošā amatā, bieži brauca dažādas delegācijas un pārbaudes, ar visiem jāsadzer, visi jācienā. Pēc tam sāka dzert arī tad, kad neviens nebija jādzirda, bet mājās izgāza negatīvās emocijas. Reizēm pa gaisu gāja arī dūres,” pirmo laulību raksturoja Ināra. Nodzīvojusi laulībā sešpadsmit gadu, viņa no vīra izšķīrās.
Gāja gadi, kuros cīņa par pārtikušu ikdienu sev un bērniem mijās ar vientulības tīri sievišķīgu izmisumu. “Domāju, daudzām vieniniecēm dažkārt liekas, ka varētu atkal samierināties ar iedzeršanām un citiem pārdzīvojumiem, lai tikai nebūtu viena. Man tā bija, bet es bērnu labad centos apmānīt savu vientulību, nelaidu nevienu sev tuvumā,” smaidot teica Ināra.
Ačgārnā mīlestība
Četrdesmit gadu vecumā Ināra neprātīgi iemīlējās. “Varu godīgi atzīt, es sapratu, ka puiša tuvošanās mēģinājumi ir pilnīgi ačgārni manam priekšstatam par vīrieša un sievietes attiecībām. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam tolaik bija divdesmit trīs gadi. Es taču biju vecāka. Par septiņpadsmit gadiem! Manos priekšstatos par vīrieša un sievietes attiecību samērojamību tas neiederējās. Cīnījos pretī, neatbildēju. Jo tālāk, jo grūtāk. Galu galā – sākām dzīvot kopā,” stāstīja Ināra.
Viņas vēstījumā skanēja pateicības vārdi pieaugušajiem bērniem, kas mātes neprātīgo aizraušanos tolaik uztvēruši ar sapratni. Ināras pieaugušo meitu vienaudzis kļuvis par draugu un audžutēvu.
Nepiemērots vecums
“Pēc gada sapratu, ka gaidu bērnu. Jutos ļoti slikti. Saņēmos un devos pie ārsta. Vispirms man nācās noklausīties stāstus par dažādiem gadījumiem, kad sievietes palikušas stāvoklī manā vecumā un kādi sarežģījumi pēc tam radušies… Rinalds tik ļoti gribēja bērniņu, ka pat neiedrošinājos bilst, cik, pēc dakteres vārdiem, tas var būt bīstami gan man, gan arī mazulim,” savas izjūtas atklāja Ināra.
Gandrīz visu grūtniecības laiku Ināra pavadījusi slimnīcā, lai saglabātu grūtniecību. “Dakteres teica – kā man vēl trūkst, trīs bērni jau ir, vai man rūpju nepietiek? Viena mediķe pat atļāvās sacīt – “kam jākrīt ārā, lai krīt, nav ko pa varītēm stumt atpakaļ”. Es biju gatava uz visu, lai bērniņu saglabātu. Grūtniecības sestajā mēnesī ārsti Rīgā konstatēja, ka bērnam, iespējams, ir sirdskaite un vēl kādi traucējumi. Piedāvāja abortu. Nepiekritu,” dramatiskās situācijas atcerējās Ināra.
Nav gatavs ģimenei
Sniedzīte pasaulē nāca smagās dzemdībās. Dakteres jau neilgi pēc bērna dzimšanas esot sacījušas, ka vajadzējis tomēr izdarīt abortu, jo tālākā dzīve meitenītei būšot smaga. “Sniedzītei tiešām ir iedzimta sirdskaite. Ir arī citas vainas, jaušama garīga atpalicība. Pirmie meitiņas dzīves mēneši man bija ļoti grūti. Ārsti ieteica neļaut meitenītei daudz raudāt, rūpēties, lai bērnam nebūtu iespējas inficēties ar kādu respiratoru saslimšanu. Mātes noteikti zina, cik grūti vai pat neiespējami ir bērnam zīdaiņa vecumā neļaut raudāt. Ja Sniedzīte stipri saraudājās, viņai trūka elpas, bet man sākās izmisums.
Vislielāko smaguma sajūtu radīja tas, ka Rinalds man bija nevis balsts, bet drīzāk rūpju bērns. Sākotnēji viņš izrādīja tēvišķu interesi par savu pirmdzimto, centās palīdzēt, bet, redzot, cik grūti mums iet, centās no mājas rūpēm izvairīties. Atklājās, ka viņš nebija gatavs ģimenes dzīvei. Rinalds dažkārt nepārnāca mājās, sacīdams, ka nakšņojot pie mātes, pārmeta, ka vairs neatvēlu viņam pietiekami daudz uzmanības,” tā Ināra.
veiksmīga Operācija
Pusotra gada vecumā ārsti ieteica Sniedzītei izdarīt operāciju. “Meitenīte auga, un sirds problēmas saasinājās, bērns bija izvārdzis. Protams, ar prātu sapratu – jo agrāk būs operācija, jo vieglāk būs bērnam, bet… Ārsti teica – simtprocentīgas garantijas, ka operācija izdosies, nav. Es riskēju. Skumji, bet lēmumu pieņēmu viena, jo Rinalds arvien retāk pie mums atnāca, bet man galvenokārt palīdzēja meitas.
Atceros šausmīgo sajūtu, kad mazuli Gaiļezera slimnīcas nodaļā atdevu māsiņai. Likās, ka pazūd pamats zem kājām. Un tad ilgais operācijas laiks. Dzēru nomierinošas zāles, bet tā vien likās, ka nekas uz manu pārkairināto nervu sistēmu neiedarbojas. Operācija noritēja sekmīgi, bet vai Sniedzīte izturēs? To nevarēja pateikt arī ārsti. Operēto bērniņu mātes dzīvoja vienā palātā, bet mazuļi citā. Naktī pēc operācijas dzirdējām, ka koridorā sākas rosība. Mediķi bija palātā pie mazajiem pacientiem. Mēs sapratām, kaut kas ir noticis, bet – ar kuru? Pēc brītiņa mūsu palātā ienāca medmāsa. Man šķita, ka klusums, pirms māsiņa kaut ko sacīja, ilga veselu mūžību. Aicināja gadu vecā Artura māmiņu, bet es turpat noģību…” ar asarām acīs stāstīja Ināra.
Esmu visu piedevusi
Sirsniņas operācija Sniedzītei bija izdevusies sekmīgi. “Pēc laiciņa bija jūtams spēcīgs uzlabojums. Bērns kļuva ņiprāks. Biju priecīga, ka pieņēmu pareizu lēmumu. Tagad regulāri braucam uz ārsta pārbaudēm. Arī medikamenti vairs nav jālieto tikpat kā nemaz. Meitiņai ir invaliditāte,” skaidroja Ināra.
Bet Rinalds? Viņš no ģimenes aizgāja. Tā viegli un bezatbildīgi. Pateica, ka galu galā sievietēm vienmēr pieder pēdējais vārds visā, kas attiecas uz bērnu dzemdēšanu. “Rinaldam tagad ir cita sieviete. Arī aptuveni manā vecumā. Saprotu, ka viņam vajadzīga sieviete māte, jo viņš absolūti nav gatavs uzņemties atbildību. Mani palīgi ir mani bērni. Man tagad nedaudz kauns par vecākās meitas sacīto – mammu, mēs jau redzējām, ka tas nebija pareizi, bet tu biji tik laimīga,” skumji atminējās Ināra.
Viņa tomēr neko nenožēlo, tikai ir ļoti grūti samierināties ar līdzcilvēku, dažreiz arī ar mediķu neiejūtību, kuri iesaka šādus bērnus atdot speciālos pansionātos. “Zinu, ka Sniedzīte nevarēs mācīties skolā un viņas garīgā attīstība tā arī paliks bērna līmenī. Tas ir mans bērns, un es nespēju no viņa atteikties. Ir grūti iztikt materiāli, bet man palīdz meitas. Rinaldam esmu visu piedevusi,” atzinās Ināra.
