Tieši pirms 85 gadiem mūsu pilsēta bija Brīvības cīņu degpunktā. Toreizējie Bauskas atbrīvotāji no lieliniekiem – vācieši – tolaik sadarbojās ar Latvijas Pagaidu valdībai uzticamo karaspēku.
Tieši pirms 85 gadiem mūsu pilsēta bija Brīvības cīņu degpunktā. Toreizējie Bauskas atbrīvotāji no lieliniekiem – vācieši – tolaik sadarbojās ar Latvijas Pagaidu valdībai uzticamo karaspēku.
Par šīm cīņām 1920. – 1930. gados tika rakstīts, raugoties no neatkarīgās Latvijas pozīcijām, padomju okupācijas periodā – no komunistu skatpunkta. Arī Vācijā ir iznākušas grāmatas par šo tēmu. Šoreiz lasītājiem darīšu zināmu Vācu Brīvkorpusa komandiera fon Brandisa viedokli par šiem notikumiem.
Dibina brīvprātīgo vienības
Vācijā pēc zaudējuma Pirmajā pasaules karā daudzas karaspēka daļas tika izformētas. Viena daļa bijušo karavīru atgriezās pie pirmskara nodarbošanās, citiem karošana bija kļuvusi par dzīvesveidu. Arī Vācijā daudzviet kreisi noskaņotie sapņoja par pasaules sociālistisko revolūciju un radīja savas bruņotās vienības. Atlikušajās regulārajās karaspēka daļās bija zudusi disciplīna un izveidojušās kareivju padomes. Tika veidotas valdībai uzticīgas brīvprātīgo vienības. Tā radās arī kapteiņa fon Brandisa vadītais Brīvkorpuss.
1919. gadā Vācijas valdību satrauca tas, ka Padomju Krievijas Sarkanā armija strauji tuvojās Vācijas robežām, arī pašā Vācijā komunistiski noskaņotie iedzīvotāji bija gatavi ar lozungu “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” pārņemt varu. Šajā situācijā vācu brīvprātīgo vienības tika sūtītas uz Austrumiem, lai atspiestu Sarkano armiju no Vācijas robežām. Brīvkorpusā kareivjiem tika maksāta alga, tātad to var uzskatīt par algotņu karaspēku. Šajā vienībā pieteicās gan kaujās rūdīti karavīri, gan “zaļknābji”. Ņemot vērā, ka tolaik Vācijā valdīja pēckara sabrukums, trūka pārtikas, bija liels bezdarbs un daudzviet izcēlās nemieri, var saprast brīvprātīgo centienus.
Latvijas Pagaidu valdība, nespējot pretoties Sarkanās armijas spiedienam, bija solījusi katram vācu kareivim, kas sešus mēnešus Latvijā būs cīnījies pret lieliniekiem, piešķirt 80 morgenus (~ 20 ha) labākās aramzemes. Arī tas ir iespaidīgs stimuls karošanai. Ļoti raksturīga epizode minēta fon Brandisa grāmatā. Izbraucot ar vilcienu no Berlīnes austrumu virzienā, uz kareivju jautājumu par ceļa mērķi minētais komandieris atbildējis: “Algu saņemsit pirmajā, vienpadsmitajā un divdesmit pirmajā datumā. Ar ko un pret ko mēs cīnīsimies, tam priekš jums ir jābūt pavisam vienaldzīgam!”
Kaujas notiek arī Lietuvā
Brīvkorpuss nonāca vācu karaspēka komandiera ģenerāļa fon der Golca pakļautībā Kurzemē. 1919. gada 3. martā no Ventas upes līnijas sākās Latvijas atbrīvošana no lieliniekiem. Fon der Golca pakļautībā atradās arī O. Kalpaka bataljons, kas pēc komandiera nāves pārtapa par J. Baloža brigādi. Cīņas risinājās arī Lietuvas teritorijā. Fon Brandisa Brīvkorpusa sastāvā bija gan kājnieki, gan artilērija, arī neliela kavalērijas vienība.
No Austrumprūsijas pilsētas Tilzītes Brīvkorpuss devās uz Šauļiem, 19. martā atbrīvoja no lieliniekiem Jonišķus un tad pagriezās virzienā uz Bausku. Pēc Žeimes ieņemšanas pirmā sadursme Latvijā ar kādu krievu sarkanarmiešu kavalērijas vienības priekšposteni notika pie Bērziem (Īslīces pagastā). No gūstekņu liecībām un izlūku ziņojumiem kļuva skaidrs, ka lielinieki nocietinājušies, izmantojot dabiskos šķēršļus, uz Mūsas–Lielupes līnijas ar vislielāko karaspēka koncentrāciju tieši Bauskā. Sarkanās armijas skaitliskais pārsvars esot bijis iespaidīgs. Turklāt vienīgo Mūsas tiltu labi nosegušas artilērijas un ložmetēju pozīcijas Bauskas pilsdrupās.
Lielgabals šauj uz pils torni
21. martā, sekojot sarkanarmiešiem, kuri atkāpās, vācu vienības ieņēma Bauskas Pilsmuižu un tuvojās Mūsas tiltam. Divas dažādu komandieru vadītas vienības gribēja viena otru apsteigt un saņemt laurus kā Bauskas atbrīvotājas, taču pie Mūsas nonāca lielinieku krustugunīs. Vēlāk līdz Mūsas krastam devās pats fon Brandiss, lai novērtētu situāciju. Mūsā abās pusēs bijušas ledus joslas, bet upes vidū plata ūdens josla. Uz ledus melnējuši vairāki vācu kritušie.
Komandieris sapratis, ka frontāls uzbrukums būtu pašnāvība, un licis todien atvilkt galvenos spēkus. Viņš devis arī pavēli saviem lielgabaliem šaut pa Bauskas pils torni, no kurienes tikusi koriģēta lielinieku uguns. Šie savukārt atbildējuši ar tādu pretuguni, kas atgādinājusi Pirmajā pasaules karā piedzīvoto Rietumfrontē. Ielēkšana kādā grāvī izglābusi fon Brandisam dzīvību, jo viena artilērijas granāta trāpījusi tikai divus metrus no viņa…
Nežēlīgi moka gūstekņus
Vakarā Brīvkorpusa štābs izvietojās Bērzu muižā (Īslīces pagasts). Tur ieradies kāds bēglis no Bauskas, kurš, nerēķinoties ar dzīvības briesmām, bija nācis lūgt palīdzību. Viņš mudināja uzbrukt Bauskai pēc iespē jas ātrāk, citādi būšot par vēlu. Pēc viņa stāstījuma, tajā pašā 21. martā agri no rīta lielinieki noslepkavojuši 12 cienījamus Bauskas pilsoņus, tostarp latviešu draudzes mācītāju. Nāvei nolemtie esot cieši piesieti pie sienā iedzītiem āķiem. Tad pirmā zalve tēmēta pēdās, nākamā – ceļgalos, pēc tam – vēderā un tā tālāk uz augšu. Tas ildzis aptuveni pusstundu, mocekļu tuvinieki bijuši spiesti šajā ārprātā noraudzīties un klausīties upuru šaušalīgos kliedzienos. Kad mācītāja meita noģībusi, šī eksekūcija uz brīdi pārtraukta, tikai pēc viņas atgūšanās tā turpināta.
Pēc šī vēstījuma minētais bēglis nokritis ceļos un lūdzis: “Uzbrūciet, es jūs Dieva vārdā lūdzu!”
Nākamajā dienā fon Brandisa brīvkorpuss sācis uzbrukumu Bauskai nevis frontāli, bet apejot lielinieku galvenos spēkus. Bauska tika atbrīvota 23. martā plkst. 5.30.
