Pavasaris šogad ienāca manī ar gūzmu pozitīvu izjūtu. Kādā rītā, kad atvēru mājas ārdurvis, mani sagaidīja putnu dziesmu un bezbēdīgas vīterošanas skaņu kakofonija.
Pavasaris šogad ienāca manī ar gūzmu pozitīvu izjūtu. Kādā rītā, kad atvēru mājas ārdurvis, mani sagaidīja putnu dziesmu un bezbēdīgas vīterošanas skaņu kakofonija. Neba par manu parādīšanos viņi tā jūsmoja, bet gan par saules stariem, kas tik daudzsološi rāpās pār bezlapaino koku galotnēm.
Rīta burvības jūsmu papildināja iepriekšējā vakara ilgo stundu darbs, lasot rajona skolu audzēkņu pētnieciskos sacerējumus. Astoņpadsmit pusaudžu bija vākuši materiālus, apkopojuši tos un izgatavojuši viens apjomīgāku, cits plānāku un vienkāršāku atmiņu mapi. Tos lasīt bija patiesa bauda. Protams, prieks arī par skolotāju uzņēmību, rosinot jauniešus šim darbam. Taču vislielākie ieguvēji noteikti ir paši pusaudži, zinot, cik viņu spurainajos gados ir grūti pieiet klāt vecam cilvēkam un sākt sarunu. Laikam ritot, veco ļaužu atmiņu pierakstu vērtība pieaugs. Un pēc gadiem trīsdesmit, četrdesmit dzīvesstāstu pierakstītāji saviem bērniem šos krājumus varēs rādīt kā neatsveramus vēstures lieciniekus. Tajos pārsvarā ir 20. gadsimta vidus un otrās puses Latvijas vēstures notikumu iezīmējums.
Pašlaik vēl tik daudziem atmiņā tā laika notikumi, mums līdzās vēl Baigā gada, Staļina represiju upuri. Vēl dzīvi vīri, kas spēj un grib vēstīt patiesību par 1940. gada padomju okupāciju un vēlāk tapušo Latviešu leģionu. Vēl ir, kas var pastāstīt par rupjmaizes doniņas un kartupeļu mizu zelta vērtību Sibīrijas bada ziemās. Tieši savu vectēvu, vecmāmiņu un citu radinieku stāstījumos jauniešus jārosina ieklausīties. Svešu ļaužu pārstāstīti, tie daudziem šķitīs neīsti, bezpersoniski.
Šādas pārdomas manī raisīja nejauši kādā avīzē lasīta Saeimas deputāta Viļa Krištopana atziņa, ka viņu satraucot jauniešu arvien pieaugošā līdzdalība leģionāru atceres pasākumos. Viņiem, lūk, neesot izpratnes par to laiku notikumiem. Cik vienkārši – izpratnes nav, un tā arī nav vajadzīga. Deputāts pat nepieļauj iespēju rosināt kādu izskaidrot jaunajiem nezinātājiem to gadu patiesību. Vēl jo sāpīgāk to dzirdēt tieši no Viļa Krištopana. Man joprojām ir tā laime savam ģimenes vecajam cilvēkam izjautāt, kā bija, kādos apstākļos mazais Vilis nāca pasaulē. Kā tante no saviem palagiem viņam šuvusi pirmos autiņus, kā viņa un citi kaimiņu zemnīcu latvieši Sibīrijas bezcerībā priecājušies par mazās dzīvības nākšanu pasaulē. Vai kāds tolaik spēja iedomāties, ka mazais Vilītis, par lielu vīru kļuvis, nodēvēs tolaik visiem sirdī tik svēto Latviju par muļķu zemi, leģionāru atceri un viņu cīņu patiesuma izzināšanu uzskatīs par nevēlamu.
Nebūt neiet kopā dabas daudzsološā atmoda ar politiķu pasaules izpratni. Taču tas nespēj nomākt jauko pavasara atnākšanas brīnumu, kuru man šogad emocionāli spilgtināja skolēnu apkopotie vecļaužu dzīvesstāsti – pilni gudrību, laikmeta elpas un vispārcilvēcisko atziņu. Gluži kā savā darbiņā par vecotēvu raksta Rihards Saltups no Īslīces vidusskolas: “Katra cilvēka dzīve ir unikāla, un par katru cilvēku var uzrakstīt grāmatu.
