Rakstīt, nerakstīt – ar šo domu spēlējos kā kaķis ar peli. Bet, izlasot žurnāla «Ieva» 25. februāra ievadrakstu, sapratu, ka ir vērts padalīties savās pārdomās par vienu no presē visbiežāk apspriestām problēmām – attiecībām.
Rakstīt, nerakstīt – ar šo domu spēlējos kā kaķis ar peli. Bet, izlasot žurnāla “Ieva” 25. februāra ievadrakstu, sapratu, ka ir vērts padalīties savās pārdomās par vienu no presē visbiežāk apspriestām problēmām – attiecībām. Pavisam droši varu apgalvot, ka 26. februārī mans stāstījums būtu ieguvis pilnīgi citu skanējumu, ja nebūtu nākamās dienas. Neiedziļinoties lietas būtībā (jo tā ir visai banāla), piedzīvoju nepatīkamus brīžus kādā Bauskas zobārstniecības iestādē. Nemeklēju vainu šīs iestādes darbiniekos, nemēģinu attaisnot savu aizmāršību (tādas nu reiz mēs, strādājošas sievietes, esam), bet cenšos izprast, kāpēc esam tik neiecietīgas un uz saprātīgu dialogu nespējīgas.
Par šo notikumu domāju, gan braucot trīsdesmit kilometru mājup, gan arī vakarā un nākamajā dienā. Un piepeši negatīvās emocijas pārtapa gaišā un saulainā noskaņojumā. Piektdiena, šķiet, mums visiem ir jaukākā diena nedēļā. Un kā nu ne – divas brīvas dienas jau piesaka sevi! Šī – 27. februāra – piektdiena bija īpaša.
Mums, bārbeliešiem, ir dota reta iespēja atpūsties, bagātinot sevi garīgi un emocionāli. Reizi divos mēnešos pagasta bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze aicina ciemos tautā iemīļotus dzejniekus un rakstniekus. Lai arī apmeklētāju skaits šādos sarīkojumos ir neliels, tomēr ciemiņi priecājas tikties ar saviem lasītājiem un mēs, bārbelieši, – par iespēju padarīt dzīvi krāsaināku, uzklausot tautā mīlētus literātus – R. Ādmīdiņu, L. Brīdaku, J. Osmani, M. Krekli, A. Beināri un M. Šneideri. 27. februāra pēcpusdienā mūsu pagastā viesojās aktrise Zigrīda Stungure. Daudziem bija pārsteigums, ka māksliniece raksta arī dzeju un prozu.
Pagājušajā gadā apgāds “Daugava” izdeva Zigrīdas Stungures dzejas un apceres krājumu “Vērpetēs”. Visi viņas darbi pauž personīgas emocijas. Tātad ir tapuši tad, kad dvēsele ir pārpilna sāpju, prieka, izmisuma un laimes, kad nerakstīt būtu neiespējami. Māksliniece, vaicāta, vai arī pašlaik top kāds gara darbs, atbildēja: “Rakstīt vajag tikai tad, kad ir, ko teikt.”
Vēros aktrises tik pazīstamajā sejā, klausījos mierīgajā, no saviļņojuma mazliet drebošā balsī, tvēru katru viņas vārdu ar dziļu cieņu pret izteikto sirdsgudrību un sapratu, ka visas manas raizes un aizvainojumi patiesībā nav nekas nozīmīgs. Svarīgs ir tikai cilvēks, viņa domas, jūtas, atziņas, garos dzīves gados gūtas, pārdzīvojuma asaras viņa acīs un bezgalīga mīlestība pret tuvāko.
S. FLUGINA, latviešu valodas un literatūras skolotāja Bārbelē
