1949. gada 25. martā, svētdienā, Māras dienā, pār Latviju vēlās nežēlīgs genocīda vilnis, kurš uz Sibīriju aizrāva daudzus tūkstošus no mūsu tautas.
1949. gada 25. martā, svētdienā, Māras dienā, pār Latviju vēlās nežēlīgs genocīda vilnis, kurš uz Sibīriju aizrāva daudzus tūkstošus no mūsu tautas.
Jau 24. martā pa Latvijas dzelzceļa līnijām virzījās daudzi aizrestotu lopu vagonu ešeloni. Viens no tiem vakarā apstājās pie Vecumnieku stacijas.
Vietējie veic Maskavas uzdevumu
Agrā 25. marta rītā Rundāles pagasta Karavīru māju pagalmā iebrauca šofera Z. vadīta smagā mašīna. Tajā atradās četri vīri. Viņu uzdevums bija apcietināt mūsu ģimeni, lai izsūtītu uz Sibīriju. Taču atbraucējus sagaidīja pārsteigums – māja bija tukša. Labi cilvēki bija brīdinājuši par draudošajām briesmām.
Tad izvedēji ķērās pie izsūtāmo rezerves saraksta. Izvedamo pazinējs U. devās uz jauno adresi. Tur saimniekam tika draudēts viņu ar ģimeni izvest, ja manu māti neatradīs. Šajās mājās viņa bija paslēpusies. Radinieks bija karojis sarkanajā armijā, invalīds, kuram bija mazi bērni. Taču tas neietekmēja deportētājus, jo viņiem bija jāizpilda Maskavas dotais uzdevums.
Māte devās pretī izsūtīšanai. Vispirms aktīvists P. lika parakstīties par šādu paziņojumu: “Es, Elza Āriņa, brīvprātīgi, uz visu mūžu dodos izsūtījumā uz Sibīriju.” Māte atteicās to parakstīt. Tad pagasta aktīvists brīdināja, ka tik un tā vēlāk būs jāparaksta. Tātad varmākas ar šādu naivu paziņojumu centās nodrošināties pret iespējamo viņu rīcības kritiku. Tāpat rīkojās PSRS, okupējot Latviju, slēpjoties aiz viltus vēlēšanām un paziņojuma par brīvprātīgu pievienošanos impērijai.
Čekisti Rundālē rīko dzīres
Pēc paziņojuma parakstīšanas čekisti māti ieveda blakustelpā un pārbaudīja, vai viņai zem drēbēm nav noslēpti ieroči. Salikusi divos maisos drēbes un virtuves piederumus, viņa sēdās vaļējā mašīnā. Sākās brauciens. Pirmā pietura bija pie Rundāles pils, kur virs veikala, otrajā stāvā, notika “lielā panākuma” atzīmēšana ar glāžu šķindu un sieviešu spiedzieniem. To nācās noklausīties manai mātei caur atvērto logu, pie kura šad tad pienāca pagasta priekšnieks P. Viņš bija atbildīgs par deportācijas norisi pagastā.
Vēlāk šo atbildības smagumu neizturēja priekšnieka zirgs, kurš pēc īpašnieka iedzeršanas nometa jātnieku ūdeņainā grāvī. Nervi neizturēja arī izsūtāmo pazinējam U. Viņš nopirka trīs pudeles šņabja, pusotru izdzēra, stāvot uz taburetes ar cilpu kaklā, un… nokrita.
Pa ceļam uz Iecavas staciju bija sastopamas vairākas mašīnas ar izsūtāmajiem, kuriem bija jākļūst par biedēkli pārējiem zemniekiem, lai nepretojas iestājai kolhozos.
Dzīvo neapkurināmā slietenī
Iecavā sākās ešelona ilgais, smagais brauciens uz tālām vietām Sibīrijā. Pēc pāris nedēļām tas beidzās Nazivajevkas stacijā, 60 kilometru pirms Omskas, kur no saviem kolhoziem bija sapulcējušies tīkotāji pēc Latvijas lēta darbaspēka. Mātei un pārējiem latviešiem nācās braukt uz padomju saimniecības “Koškuļskij” fermu un apmesties vecā saimniecības kluba telpās. Mātei ierādīja slieteni pie kluba. Šādu piebūvi veidoja no kārtīm, kuru starpas aizsmērēja ar govju mēsliem, bet jumtu noklāja ar velēnām. Māte gulēja ar visām drēbēm, bet, kad kļuva neciešami auksts, gāja pie radinieces ģimenes kluba iekšpusē. Pēc pāris gadiem viņa dabūja 12 kvadrātmetru istabu kopā ar radinieku ģimeni no Jaunsvirlaukas pagasta. Ēdieni bija normēti, jo veikalā produktu bija maz.
Sākumā māte pa dziļu sniegu devās uz patālo mežu gatavot kokmateriālus, cerēdama nopelnīt iztikai. Bet pēc darba priekšnieks strupi pateica: “Tas par atvešanu uz Sibīriju.” Tātad nav pareizi teikt uz izsūtītajiem: “Jūs dabūjāt brīvbiļeti uz Sibīriju.”
Slimība palīdz atgriezties dzimtenē
Vēlāk māte pusotru gadu strādāja celtniecībā, jauca cementa masu, nesa uz būvēm. Cēla kūtis, jaunu kultūras namu. Tad viņu norīkoja darbā gaterī, kur gatavoja malku. Viņa pārvietoja zāģmateriālus. 1954. gada pavasarī mātes veselība bija stipri cietusi, ārsts atļāva strādāt tikai vieglu darbu.
Augusta sākumā ieradās padomju saimniecības vadoša persona un paziņoja, ka Elza Āriņa tiek atlaista mājās uz Latviju slimības dēļ. Tā 1954. gada augustā māte atgriezās dzimtenē. Viņai nebija atļauts atgriezties savās mājās Rundāles pagastā. Nācās dzīvot pie meitas Intas Salaspilī. Tur apmetās arī mans tēvs Roberts Āriņš, kurš pēc Staļina nāves bija iznācis no pagrīdes.
Kopīgiem spēkiem līdz 1960. gadam uzcēlām jaunu, glītu māju Salaspilī, kur vecāki laimīgi sagaidīja mūsu tautas trešo atmodu. Saņēmām atpakaļ savu īpašumu Rundāles pagastā. Taisnība bija uzvarējusi.
Karavīru mājas pēc deportācijas bija ļoti nopostītas, izlaupītas. Divas nedēļas viss tika vests no dzīvojamās mājas un citām ēkām. Izveda būvmateriālus, kas kara laikā bija sagādāti celtniecībai. Mantu nebija daudz, jo dzīvojām taupīgi, krājot naudu mājas pirkšanai 1938. gadā…
V. ĀRIŅŠ Vecumniekos
***
Fakti
No Bauskas apriņķa pagastiem un pilsētas 1949. gada 25. – 29. martā izsūtīti:
– No Bauskas pilsētas – 19 cilvēku,
– no Bauskas pagasta – 38, no Bruknas – 41, Bārbeles – 83, Ceraukstes – 55, Codes – 57, Iecavas – 195, Īslīces – 78, Jaunsaules – 64, Kurmenes – 101, Mežotnes – 124, Misas – 77, Panemunes – 114, Rundāles – 77, Skaistkalnes – 76, Svite nes – 13, Stelpes – 69, Taurkalnes – 106, Vecsaules – 72, no Vecumniekiem – 106, no Zālītes – 26.
Izmantoti fakti no žurnāla “Latvijas Arhīvi” pielikuma “Represēto saraksts 1949”.
