“Latvenergo”: Šis varētu būt stabils gads, bet pēc trīs, četriem gadiem izaicinājumi enerģētikā vairosies

AS “Latvenergo” koncerna apgrozījums pagājušajā gadā provizoriski sasniedza 2,027 miljardus eiro, kas ir par 10% vairāk nekā gadu iepriekš, savukārt koncerna peļņa pieauga par 90% un bija 350,2 miljoni eiro, liecina kompānijas paziņojums biržai “Nasdaq Riga”. “Latvenergo” koncerna EBITDA pērn pieauga par 67% un bija 601,8 miljoni eiro. “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste intervijā ziņu aģentūrai LETA saka, ka pērn varēja runāt par zināmu stabilitāti enerģētikas tirgū. Arī šis varētu būt nosacīti stabils gads, bet pēc trīs četriem gadiem izaicinājumi enerģētikā vairosies, jo visā reģionā tiek būvētas jaunas ģenerācijas jaudas un prognozēt cenu svārstības kļūs arvien grūtāk.

Kā jūs kopumā vērtējat aizvadīto gadu, un kuri faktori visvairāk ietekmēja 2023.gada darbības rezultātus?

Kopumā gads bija diezgan sarežģīts, bet jāsaka, ka labvēlīgs patērētājiem, jo negaidīti nokritās gāzes cenas un arī gāzes pietiekamība Eiropā bija laba līdz pat gada beigām. Līdz ar to varam jau runāt par zināmu stabilitāti enerģētikas tirgū.

Papildus tam mums bija arī dabas dāvāts faktors, kas ļāva celt elektrības izstrādi Daugavas hidroelektrostacijās (HES). Daugavā pietece bija viena no lielākajām pēdējos gados, un tas ļāva palielināt elektrības izstrādi HES par 39%, salīdzinot ar 2022.gadu, un deva visu laiku “Latvenergo” koncerna vēsturē labāko rezultātu. Arī visi pārējie rādītāji gada griezumā bija ļoti labi. Mēs kāpinājām pārdošanas apjomus eksporta tirgos, it īpaši Lietuvā.

Kopējais klientu skaits mums ir palielinājies par 3%. Latvijā, kā jau brīvā tirgū, mums vairāk ir uzdevums noturēt savu pozīciju pret konkurentiem, un katru gadu ir mazs kritums. Toties Lietuvā, Igaunijā mēs klientu skaitu cenšamies kāpināt un ņemt nost viņu tirgus līderiem. Lietuvā mēs pašlaik esam stabili otrs lielākais elektrības tirdzniecības uzņēmums.

Tāpat gāzes cenas ļāva vairāk strādāt termoelektrocentrālēm (TEC), līdz ar to enerģijas izstrāde pret iepriekšējo gadu palielinājās, un tas arī deva savu rezultātu.

Bijām aktīvi arī saules paneļu uzstādīšanā gan biznesa klientiem, gan arī mājsaimniecībām. Vairāk nekā puse no uzstādītajiem saules paneļiem bija eksporta tirgos, kas arī ietekmēja mūsu peļņu.

Lielā pietece Daugavā bija skaidrojama ar plūdiem, ko pērn piedzīvoja Jēkabpils?

Jā, tā bija. Jautājums ir arī, vai klimata izmaiņas šādas situācijas var padarīt regulāras. Šogad arī redzam paaugstinātu ūdens līmeni, bet vismaz pagaidām to nevar salīdzināt ar situāciju pagājušogad.

Jau pieminējāt, ka gāzes Eiropā pietiek un ir kritušās tās cenas. Vienlaikus ir ļoti daudz spekulāciju, vai daļa pašlaik pieejamās sašķidrinātās gāzes (LNG) vienkārši nav kaut kur pārkrauta un patiesībā ir tā pati Krievijas gāze.

Es pieļauju, ka sankciju apiešanai risks otrreizējā tirgū vēl arvien pastāv un Eiropā ar to cenšas cīnīties visās preču grupās. Mūs tas gan neskar, jo mēs gāzi pērkam no tiešajiem ražotājiem, pārsvarā no Norvēģijas vai ASV, izmantojot Klaipēdas terminālu. Līdz ar to mums šādi jautājumi nepastāv. Mēs caur Eiropas gāzes vadu tīklu tikpat kā neko nepērkam un pārsvarā ir tiešās piegādes. Tomēr minētais risks viennozīmīgi pastāv, un Krievija meklē savas gāzes realizācijas ceļus.

Kā jūs raksturotu pagājušo gadu “NordPool” biržā? Cik šis gads bija izdevīgs jums kā ražotājiem?

Ir redzamas cenu svārstības, un to amplitūdas ir krietni lielākas. Ja kādreiz elektrības ražošanā viss bija balstīts gāzes vai ogļu ģenerācijā, tad šobrīd arvien vairāk nāk klāt atjaunojamie energoresursi, un līdz ar to arī cenu svārstības ir krietni lielākas.

Bet kopumā, kā jau es minēju, elektrības cenas kritās, it īpaši pēdējos mēnešos. Piemēram, gāzes cenas jau ir gandrīz vai atgriezušās pirmskrīzes līmenī. Liela loma bija tam, ka 2022. un arī 2023.gadā ir krities pieprasījums pēc gāzes. Tika atrisinātas problēmas ar gāzes piegādēm un arī ziemas nebija tik aukstas. Līdz ar to gāzes ir pietiekami, un tas, protams, atstāj iespaidu arī uz elektrības cenu “NordPool” biržā. Tieši zemā gāzes cena ļāva biežāk tirgū konkurēt arī ar TEC ražoto elektrību, nekā tas bija gadu iepriekš.

Cik lielā mērā “Latvenergo” pagājušā gada peļņas kāpumu ietekmēja cenas, cik ražošanas apjomi?

Baltijā vēl arvien ir liels lētas enerģijas deficīts un importēti tiek 40-50% elektroenerģijas. Lai Baltijā ilgtermiņā sasniegtu zemāku cenu līmeni, mums ir jāizbūvē diezgan daudz atjaunīgo energoresursu ražošanas infrastruktūras, jo šobrīd mēs daudz elektrību importējam un attiecīgi cenas mūsu reģionā bieži vien ir augstākas nekā ziemeļu kaimiņiem. Kad ir augsta elektrības izstrāde HES, mēs tirgū varam nopelnīt, bet kopumā cenas, kā jau es teicu, “NordPool” biržā ir atgriezušās saprātīgā līmenī, un mēs nevaram runāt par tādiem cenu līmeņiem, kādi bija 2022.gadā. Tādēļ mūsu peļņas pieaugumā galvenais faktors ir šī lielā elektrības izstrāde pērn.

Kā jūs vērtējat energoresursu patēriņu Latvijā? No vienas puses, gan rūpniecībā, gan mājsaimniecībās parādās arvien vairāk elektroiekārtu. No otras puses, mēs ejam uz energoefektivitāti.

Ir ļoti daudz faktoru, kas ietekmē patēriņu. Varbūt būtiskākais, kas ietekmēja tieši 2023.gadu, bija tas, ka tīklam tika pieslēgts daudz saules paneļu, un gan juridiskās personas, gan mājsaimniecības elektrību ražoja pašpatēriņam. Tādēļ visā Baltijā pagājušajā gadā bija aptuveni 4% kritums elektrības patēriņā no sadales tīkla, kurā netiek ieskaitīts pašpatēriņam izmantotais. Tāpat ekonomiskā aktivitāte pērn piebremzējās, turpinājās energoefektivitātes projekti, un visiem šiem faktoriem bija sava loma. Tādēļ kopumā patēriņš bija krītošs.

Cerams, ka nākamajos gados patēriņš krietni augs, jo Latvijā uz vienu iedzīvotāju tas ir ļoti zems, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm.

Cik liela pašlaik ir jūsu elektrības tirgus daļa Latvijā?

Tā svārstās no 60 līdz 70%.

Lietuvā mums mājsaimniecību tirgū ir izdevies sasniegt 16% un juridisko personu tirgū pāri 30% tirgus.

Kas ir mainījies eksporta tirgos, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?

Pērn mēs mēģinājām ieiet Polijas tirgū, bet, tā kā bija diezgan sarežģīts un izaicinājumiem pilns gads, tad mēs to atlikām uz vēlāku laiku. Visdrīzāk šī gada beigās atkal mēģināsim iet uz Polijas tirgu. Bijām veiksmīgi uzsākuši gāzes eksportu uz Somiju, bet diemžēl tika bojāts “BalticConnector” gāzes vads. Bijām jau atraduši labus, lielus klientus, ar kuriem sadarbību turpināsim pēc gāzes vada remonta. Līdz ar to eksportu mēs mēģinām izplest uz visām pusēm, un, ja uz ziemeļiem tas vairāk ir ar gāzi, tad uz dienvidiem mēģināsim iet ar elektrību.

Jūs pieminējāt, ka jums ir labi klājies Lietuvā. Kā ir Igaunijā?

Lietuvā mums pavērās jaunas iespējas, jo tur turpinās tirgus liberalizācija. Igaunijā šis process jau ir noslēdzies sen, tādēļ tur tik agresīvi pacīnīties par jauniem klientiem nesanāk, taču šogad Igaunijā mēs ceram dubultot savu klientu skaitu.

Pagājušais gads ekonomikā bija zīmīgs gan ar augstu inflāciju, gan ar augstām EURIBOR likmēm. Kā tas ir ietekmējis “Latvenergo” kā uzņēmumu, kā arī jūsu klientus? Piemēram, vai pieauga kavēti maksājumi?

Kā jau minēju, elektrības cenas pērn kritās un kopējais energoresursu izmaksu slogs mazinājās. Līdz ar to mēs neredzam tendenci, ka būtu palielinājies maksājumu kavētāju skaits.

Savukārt augstās likmes, protams, daudz nopietnāk liek skatīties uz jauniem investīciju projektiem – gan saules, gan vēja parkiem -, un daudz lielāks fokuss ir uz to efektivitāti, jo nosacījumi, lai projekti atmaksātos, ir sarežģītāki. Tādēļ es pieļauju, ka enerģētikā EURIBOR likmes varētu būt apgrūtinājušas kādu projektu realizāciju.

Jūs arī esat kaut ko atlikuši?

Mēs pirms tam izdevīgi aizņēmāmies naudu, jo gatavojāmies tam, ka būs augstas gāzes cenas. Tās ievērojami kritās, tādēļ mums bija pietiekami daudz līdzekļu, lai veiktu savas investīcijas. Šogad mēs plānojam izbūvēt vismaz 100 megavatu (MW) jaudas, bet kopumā mums ir ap 400 MW jaudām būvniecības un attīstības stadijā.

Tas ir visā Baltijā?

Jā. Pašlaik lielākās jaudas ir plānotas Lietuvā, bet kopumā, protams, Latvijā atjaunojamo resursu parki tiks izbūvēti vairāk, jo tas ir jāsalāgo ar mūsu tirdzniecības portfeli. Attiecīgi nākamais lielākais tirgus būs Lietuva, tad Igaunija. Arī Polijā mēs skatāmies uz elektrības ģenerācijas projektiem, jo mūsu plāns Polijas tirgū ir no sākuma ieiet ar ģenerāciju un pēc tam arī ar mazumtirdzniecību.

Kādus līgumus pašlaik pārsvarā izvēlas klienti?

Juridiskās personas vairāk pārvirzījās uz līgumiem par mainīgajām cenām, savukārt mājsaimniecības diezgan stabili pieturas gan pie fiksētā, gan izlīdzinātā maksājuma. Tagad tomēr cenas ir svārstīgas un mājsaimniecību klientiem acīmredzami patīk prognozējamība un stabilitāte. Vairāk nekā 90% mājsaimniecību izvēlas fiksēto tarifu.

Pēc pirmā pusgada rezultātu apkopošanas pērn jūs teicāt, ka savukārt pēc gāzes tirgus atvēršanas pilnā apmērā jūs tomēr bijāt cerējuši iegūt vairāk klientu, nekā tas izdevās. Kā ir pašlaik?

Jā, mēs cerējām uz lielāku mājsaimniecību aktivitāti. Tas pat bija ne tik daudz komerciālu apsvērumu dēļ, bet tīri no sabiedrības atbildības viedokļa, zinot to, ka Latvijā galvenais gāzes tirgotājs bija Krievijas “Gazprom” īpašumā. Tāpēc mums šķita, ka, ja mēs varam piedāvāt ASV, Norvēģijas izcelsmes gāzi, aktivitāte būs daudz lielāka. Nu izrādījās, ka sabiedrība bija ļoti pasīva un inerta. Vai nu maldina “Latvijas gāzes” nosaukums ar vārdu “Latvija” tajā, vai kas cits… Var jau būt, ka kādam šķiet, ka šie 5-6 eiro, ko samaksā par gāzi mēnesī, neko nenozīmē, bet es uzskatu, ka tas ir principa jautājums, jo dividendes tiešā veidā nonāk pie uzņēmuma, kurš finansē karu Ukrainā. Mēs kā organizācija no pirmās dienas esam atbalstījuši Ukrainu gan ar ziedojumiem bēgļiem, bērniem, gan ar energoiekārtām, tādēļ mums tas šķita nepieņemami.

Bet šobrīd mēs jau esam vairāk nekā dubultojuši klientu skaitu un mums ir apmēram 55 000 klientu. Virzāmies uz to, lai sasniegtu savu mērķi – 30% tirgus -, bet tas nākas smagāk, nekā bija domāts sākumā.

Kad jūs šos 30% varētu sasniegt, redzot, kāda ir situācija tirgū?

Mums ir mērķis to izdarīt šī gada laikā. Vai mums tas izdosies, rādīs laiks.

Kad tiks salabots “BalticConnector” gāzes vads? Vai jūs domājat piegādāt gāzi arī caur Inko termināli?

Līdz šim mēs to nedarījām komerciālu apsvērumu dēļ, jo tas sanāk dārgāk. Taču nākotnē, pieļaujot, ka mums izveidosies lielāks Somijas klientu portfelis, mēs Inko izmantosim. Latvijas vajadzībām šobrīd ekonomiski pamatotāk ir iegādāties gāzi caur Klaipēdu.

Kādas ir prognozes par elektrības un gāzes patēriņu šogad?

Es domāju, ka šā gada pirmajā pusē ir gaidāms vēl viens saules paneļu uzstādīšanas bums, līdz ar to turpinās augt elektrības ražošana pašpatēriņam. Bet es ceru arī uz ekonomiskās aktivitātes atgūšanos. Tādēļ es domāju, ka elektrības patēriņš saglabāsies salīdzinoši stabils, bez liela krituma vai kāpuma.

Kādi faktori var ietekmēt “Latvenergo” šā gada finanšu rezultātus?

Mēs rēķināmies, ka šis būs nosacīti stabils gads. Bet pēc gadiem trīs četriem izaicinājumi enerģētikā vairosies, jo visā mūsu reģionā tiek būvētas jaunās ģenerācijas jaudas un prognozēt cenu svārstības kļūs arvien grūtāk. Līdz ar to enerģētiku kopumā gaida diezgan nopietni izaicinājumi, jo izrēķināt investīciju atmaksāšanās plānus būs arvien sarežģītāk.

Taču jebkurā gadījumā Baltijā atjaunojamo resursu enerģijas ražošanas jaudu izbūve ir kritiski svarīga. Tādēļ svarīgākais Baltijas valstīm būtu domāt tieši par sauszemes vēja parku attīstību. Tur, protams, ir virkne ar izaicinājumiem, bet gan no cenu stabilitātes, gan drošības viedokļa ir kritiski svarīgi dot šiem lēmumiem “zaļo koridoru” un izbūvēt šos resursus pēc iespējas ātrāk, jo nākotnē mūs gaida arī Igaunijas degslānekļa staciju aizvēršana 2030.gadā un ražošanas robs, kas ir jāaizver, ir pietiekami liels.

Pēdējā laikā arī izskan kritika, ka uz priekšu iecerētajā tempā nevirzās “Latvijas vēja parku” darbs. Vai jūs kā viens no līdzīpašniekiem varat atbildēt, kādēļ tā?

Ja mēs paskatāmies uz vēja parku attīstību kā tādu, tad mēs esam mazliet iekavējušies pret visu Eiropu. Daļēji tas ir saistīts ar to, ka HES strādā labi, un, kamēr par labu cenu ir pieejama gāze TEC, Latvija savu enerģijas patēriņu nodrošina. Piemēram, janvārī mēs pat esam bijuši eksporta pozīcijā. Tādēļ mums nav bijusi tik kritiska situācija kā Lietuvā, kur elektrības ražošanas deficīts ir 60-70% kopš Ignalīnas atomstacijas aizvēršanas, vai Igaunijā, kur noveco degslānekļa stacijas, un tās būs jāver ciet. Bet tā visa rezultātā mēs daudzos procesos esam iekavējušies.

Lai izbūvētu vēja parku, ir vismaz seši septiņi punkti, kur ir nepieciešama dažādu ministriju iesaiste. Piemēram, tā ir Aizsardzības ministrija ar bruņoto spēku radariem, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ar dabas liegumiem, tad ir pašvaldības ar zonējumiem un iedzīvotājiem. Tie ir milzīgi izaicinājumi jebkuram vēja parka attīstītājam, ne tikai “Latvenergo”. Tam klāt vēl ir nākuši ģeopolitiskie izaicinājumi ar transformatoru un cita veida izejmateriālu pieejamību, loģistikas izaicinājumi. Papildus vēl ir elektrības pārvades tīkla jaudu pieejamība utt. Šī buķete ar jautājumiem, kas ir jāatrisina, ir milzīga. Pašlaik mēs lielu enerģiju ieguldām, lai visai industrijai palīdzētu sakārtot bāzes lietas un vēja parkus varētu izbūvēt. Tur ir nepieciešama arī liela politiķu vēlme, griba un atbalsts. Mēs ceram, ka šogad būs tāds pagrieziena punkts.

Tas nozīmē, ka kādi lēmumi būs jāpieņem arī valdībai?

Jā, ir jāatrod līdzsvars starp katra indivīda vēlmēm neredzēt vēja turbīnu, starp biotopu aizsardzību un enerģētisko drošību, zaļo elektrību un industrijas attīstību. Ir jāsabalansē visas sabiedrības intereses ar indivīda interesēm un dabas jautājumiem. Risinājumi tam ir vesela virkne, jo visas Eiropas valstis to kaut kā ir atrisinājušas, tikai jāizvēlas labākais, kurš ir piemērots Latvijai. Vienkārši ir politiski jāizlemj, kas ir kopējās sabiedrības intereses un kādi ir kompensējošie mehānismi.

Piemēram, ja mēs runājam par dabu, tad jaunās turbīnas ir tik jaudīgas, ka nav vajadzīgs tik liels to skaits, kā tas bija kādreiz. Līdz ar to arī teritorijas, kuras šīs turbīnas aizņems, vairs nav tik lielas, un tās noteikti var kompensēt ar dabas liegumiem citās vietās. Arī, ja runājam par valsts aizsardzību, tad ceram rast risinājumu, jo ir radari, kuri var darboties līdztekus vēja parkiem, vienkārši mūsu gadījumā par to nebija laikus padomāts un par to jāpadomā tagad. Enerģētika, kā jau minēju, arī ir drošības sastāvdaļa. Piemēram, runājot par Ukrainas situāciju, ir ļoti labi redzams, ka, ja enerģijas ražošana ir izkliedēta, tad to ir daudz grūtāk sabotēt un izvest no ierindas. Tāpat mums ir jāmazina imports pirms mūsu desinhronizācijas ar Krievijas tīkliem.

Kas attiecas uz iedzīvotājiem, tad tomēr vajag izlemt, ka tā ir valstiska prioritāte un atrast vietas, kur to var darīt. Ir arī kompensāciju maksājumi, ko var saņemt gan indivīds, gan pašvaldība. Ar savu priekšlikumu par to drīzumā nāks klajā Klimata un enerģētikas ministrija.

Kad “Latvijas vēja parkus” dibināja, bija paredzēts, ka pirmais objekts sāk darboties 2026.gadā. Tagad tiek minēts jau 2028.gads. Ja vēl būs jāpieņem dažādi valdības lēmumi, vai mēs neriskējam atpalikt jau ļoti būtiski?

Riskējam.

Kā jau es minēju, ja mēs mēģināsim ievērot katra indivīda intereses, tad mēs varam mūžīgi iet pa apli, nenonākot līdz risinājumam. Šie ir lieli valstiski projekti un visa Eiropa šim procesam jau ir izgājusi cauri. Mums ir jāizdara tieši tas pats. Ir jābūt politiskiem un ļoti skaidriem lēmumiem, kas sakārtos spēles noteikumus, un vienkārši jāvirzās strauji uz priekšu.

Vai “Latvenergo” Latvijas teritorijā plāno būvēt vēja parkus, kas būs arī ārpus “Latvijas vēja parku” projekta?

Mēs sadarbojamies arī ar citiem attīstītājiem. Ir jāsaprot, ka ilgtermiņā Baltijā lielos parkus visdrīzāk pārvaldīs trīs spēlētāji – Lietuvas “Ignitis”, Latvijas “Latvenergo” un Igaunijas “Enefit”. Skaidrs, ka mēs skatāmies arī uz vēja parkiem, kurus attīsta pārdošanai, un varētu iegādāties kādu no tiem. Tāpat būs parki, kurus mēs attīstīsim kā “Latvenergo”.

Kā jums beidzās stāsts par vēja parka projekta pirkšanu Kaigu purvā?

Diemžēl tur bija pilnīgi no pirksta izzīsti stāsti, kas absolūti neatbilda patiesībai, un tajā brīdī mēs pārtraucām sarunas. Mēs joprojām uz to skatāmies kā uz iespējamu projektu.

Tas tomēr bija vēja parka projekts, kurš Latvijā bija nonācis vistālāk savā gatavības fāzē.

Tajā brīdī, kad ap to tika sacelti skandāli, tas tā bija. Šobrīd tā vairs nav, un arī citi projekti ir attīstījušies. Mēs joprojām to vērojam, un, ja tas būs komerciāli pamatots, tad lemsim.

Tomēr no jūsu teiktā es saprotu, ka jūs mazākiem privātiem attīstītājiem vismaz vēja parku jomā lielas perspektīvas nesaskatāt?

Vēja parki prasa ļoti lielas investīcijas. Pat mazākajos parkos tās ir lēšamas ap 50 miljoniem eiro. Mūsu projekti ar 800 MW jaudu prasīs vairāk nekā vienu miljardu eiro. To mazi privātie attīstītāji nevar atļauties. Visbiežāk viņi var novest projektu līdz noteiktam attīstības posmam, bet ne tālāk.

Ir arī citi faktori. Vēja parka pārvaldīšana prasa ļoti lielas zināšanas enerģētikā, kā arī enerģijas tirdzniecībā. Ja jums jau nav skaidrs gala klients, būs ļoti grūti, pirmkārt, dabūt bankas finansējumu, otrkārt, tālāk ar peļņu šo parku pārvaldīt. Tas prasa gan balansēšanas, gan citas izmaksas, kuras mazāki uzņēmumi visbiežāk nespēj salāgot ar ieņēmumiem un beigās projekts būs nerentabls.

Finanšu ministrs kontekstā ar valstu uzņēmumu ieiešanu kapitāla tirgos pauda atbalstu idejai, ka “Latvenergo” ir jāveido atjaunojamo energoresursu ražošanas uzņēmums “Latvenergo Green” pēc analoģijas ar Igaunijas “Enefit Green”. Cik tālu ir šis projekts?

Mūsu skatījumā tas, ka visi jaunie atjaunojamo resursu projekti ir apvienoti vienā uzņēmumā un vēlāk tas tiek kotēts biržā, lai varētu finansēt šo straujo attīstību, būtu normāla attīstības fāze. Šobrīd mums naudas pietiek, un mēs tuvāko trīs četru gadu laikā neredzam nepieciešamību pēc publiskā akciju sākotnējā piedāvājuma (IPO). Bet mums plānā ir izbūvēt diezgan lielus projektus un, iespējams, nākotnē ieguldīsim arī atkrastes vēja parku attīstībā, tad attiecīgi IPO nav slikts veids, kā piesaistīt kapitālu un šos projektus īstenot. Kā jūs zināt, tad Igaunijā tagad tika pieņemts lēmums maksimāli izmantot IPO, un līdzīgi plāni ir Lietuvā. Tāpat ļoti saprātīgs veids, kā to darīt, ir zaļo projektu nodalīšana, jo, tikko ir klāt fosilo resursu izmantošana, vairs nav tik labi kredītreitingi un finansēšanas iespējas. Tāpat tad sabiedrība var būt mierīga, ka tas neattiecas uz jau esošajiem aktīviem – HES un TEC.

Tomēr kas šajā kontekstā notiek ar “Latvijas vēja parkiem”, kas tagad ir atsevišķs uzņēmums? Vai tas nebūtu jāreorganizē un jāiekļauj šajā “Latvenergo Green” vai vienalga kā sauks šo atjaunojamās enerģijas ražošanas uzņēmumu?

Līdzšinējā prakse ir tāda, ka katrs atsevišķais projekts ir pastāvīgs SIA, un tikai pēc tā izbūves to var integrēt kopējā nākotnes zaļajā uzņēmumā. Tajā būs gan Lietuvas, gan Igaunijas, gan nākotnē Polijas ģenerācijas uzņēmumi. Iespējams, arī atkrastes vēja parka uzņēmums. Tas ir veids, kā tiek konsolidēti zaļās enerģijas projekti zem viena uzņēmuma.

Tomēr atšķirībā no šiem uzņēmumiem, “Latvijas vēja parkos” 20% pieder vēl arī “Latvijas valsts mežiem”. Tad jums šī daļa būs jāizpērk?

Tā, visticamāk, notiks. Tas būtu labāks risinājums arī kaut vai no pārvaldības viedokļa.

Ir jau plāni, kad tas varētu notikt?

Es domāju, ka tuvāko mēnešu laikā tas tiks realizēts.

Par atkrastes vēja parku attīstību noslēdzāt sadarbības memorandu ar Vācijas uzņēmumu RWE. Cik tālu šī sadarbība ir pavirzījusies?

Atkrastes vēja parku industrijā pagājušajā gadā bija ļoti interesanti notikumi. Inflācijas, banku finansējuma un loģistikas sastrēgumu dēļ atkrastes vēja parku tehnoloģijas kļuva nekonkurētspējīgas ar sauszemes vēja parkiem, un faktiski visi projekti Baltijas jūrā tika apturēti. Savukārt attīstītāji konsolidēja savus projektus un aizvirzījās uz vietām, kur viņiem ir, piemēram, valsts garantijas par projektu būvēšanu. Pārsvarā visi pārcēlās uz Ziemeļjūru, kur ir daudz lielāks elektrības patēriņš, nopietnāki uzņēmumi. Dānijas “Orsted”, RWE un vēl daži spēlētāji izlēma uz laiku aiziet no Baltijas tirgus.

Bet mēs esam atraduši citu partneri. Vēl nevaram paziņot publiski viņa vārdu, bet tas notiks tuvākajā laikā.

Vai joprojām domājat par dalību “Elwind” atkrastes vēja parka projekta izsolē?

Mēs noteikti piedalīsimies un tam gatavojamies. Skaidrs ir tas, ka projekta termiņš ir novirzījies mazliet tālāk, bet es teiktu, ka ekonomiski tam vairs nav tik lielas steidzamības pakāpes, jo šai tehnoloģijai ir “jāizslimo” krīzes moments un jāatrod efektivitātes un tehnoloģijas attīstības līdzsvara punkts, tirgum ir jānostabilizējas, jo šobrīd atkrastes vēja turbīnu ražotāji Eiropā strādā ar milzīgiem zaudējumiem. Kad šī krīze būs pārvarēta, atkrastes vēja parku tehnoloģija atkal būs konkurētspējīga.

Vēl jo vairāk tāpēc šobrīd ir ļoti svarīgi sauszemes vēja parku projekti, kas pašlaik ir komerciāli daudz izdevīgāki.

Vēja parkus jūs varētu veidot arī ārpus Latvijas teritorijas?

Jā, mēs jau Lietuvā esam iegādājušies pagaidām nelielu – 20 MW – vēja parku, bet mēs uz šādām iespējām skatāmies gan Igaunijā, gan Lietuvā, gan arī Polijā.

Ar saules parku projektiem esat tālu pavirzījušies Lietuvā, bet kā ir ar Latviju, kur ir problēmas ar teju pilnībā rezervētajām pieslēguma jaudām sadales un pārvades tīkliem?

Nu, mēs nebijām pirmie, kuri dabūja šīs jaudas.

Vai jūs kā “Sadales tīkla” īpašnieks nevarējāt “iet pa aizmugures durvīm”?

Tā visiem šķiet, bet, kā redzat, realitāte ir pavisam cita, kas tikai parāda mūsu korporatīvās vides standartus un to, ka mēs neskrienam pa priekšu. Mazas firmiņas ir rezervējušas teju pusi no pieslēguma jaudām, bet “Latvenergo” tur nav.

Tā tiešām ir sanācis, ka Lietuvā mums ir lielāks portfelis un tur šobrīd ir gan izbūvēts, gan arī procesā saules parku projekti ar aptuveni 300 MW jaudu. Latvijā mēs šogad sasniegsim 100 MW apmēru, bet līdz 2026.gada beigām domājam izbūvēt līdz 600 MW.

Ir redzams, ka 2022.gadā visiem likās, ka tā ir ātra un viegla peļņa. Nepagāja ne gads, un, ieraugot cenu “iekritienus”, kad dažās saulainās dienās pat bija negatīvas elektrības cenas, daudziem tā apetīte noplaka un visi redzēja, ka tas nav tik vienkārši. Tiem, kuriem nav sava tirdzniecības portfeļa, ir ļoti izaicinoši panākt, lai ieguldījumi plānotajā termiņā atmaksātos. Mūsu gadījumā saules parki ir ļoti nepieciešami, jo mums ir liels tirdzniecības portfelis un tieši vasarā nav elektrības izstrādes HES un arī TEC ir kondensācijas režīmā, proti, elektrība tiek ražota bez siltuma. Savukārt tiem, kuriem ir tikai saules parks un nekas cits, būs grūti. Arī uzkrājošās baterijas nav risinājums, jo tās elektrības ražošanas pašizmaksu paceļ uz augšu. Jā, tās ļauj elektrības pārdošanu pārnest uz vēlāku laiku, bet tās maksā naudu un vidējā elektrības pašizmaksa pakāpjas.

Līdz ar to mazākiem attīstītājiem izaicinājumu ir daudz un 6 gigavatu jaudas, kam ir rezervēti pieslēgumi tīklā, nekad netiks izbūvētas. Liela daļa no tā ir tikai “papīra projekti”, un nākotnē pieslēguma jaudas atbrīvosies nopietnu attīstītāju projektiem.

Jums pašlaik ar kāda projekta attīstību tādēļ nākas gaidīt?

Jā, ir šādi izaicinājumi. Mums ir tā, ka mēs tajā vietā, kur varētu būvēt, pašlaik darbus sākt nevaram. Ar to tagad sastopas jebkurš nopietns attīstītājs.

Pakāpeniski gan šīs jaudas sāk atbrīvoties. Klimata un enerģētikas ministrija arī strādā pie vēl viena risinājuma, ka tur, kur ir rezervētas jaudas saules parkiem, varēs rezervēt jaudas vēja parkiem, jo īpatnība ir tāda, ka tad, kad spīd saule, nepūš vējš un otrādāk, attiecīgi šīs divas tehnoloģijas pārklājas tikai 10-15% apmērā no potenciālā apjoma un gandrīz vienādā apjomā vienam tīklam ir iespējams pieslēgt gan saules, gan vēja parkus.

2025.gada februārī ir plānota Baltijas valstu atslēgšanās no BRELL loka, kas mūsu energosistēmas savieno ar Krieviju un Baltkrieviju. Kā “Latvenergo” piedalīsies tā saucamajā balansēšanas tirgū, kas būs nepieciešams?

No 2025.gada balansēšana būs brīvs tirgus, un arī mēs kā uzņēmums esam veikuši darbības, lai varētu nodrošināt balansēšanu. Mēs esam pieņēmuši lēmumu par litija jonu bateriju pie Rīgas HES 40 MW apmērā. Tāpat TEC-1, kurš iepriekš nevarēja strādāt vasarā, jo tam nebija kondensācijas iespējas, no 2025.gada vasaras to varēs, un pēc “Augstsprieguma tīkla” pieprasījuma varēs uzsākt darbu. Pie šāda investīciju projekta mēs pašlaik strādājam.

Kādas investīcijas veiksiet tieši šogad?

Lielākās būs saistītas ar jau pieminēto elektroenerģiju uzkrājošo bateriju sistēmas un TEC-1 projektu, kā arī ar saules un vēja parkiem, kurus būvēsim Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tāpat, izmantojot Eiropas Savienības fondus, veicināsim elektromobilitāti un “Sadales tīkli” izbūvēs pieslēguma punktus, kuriem varēs pieteikties visi attīstītāji elektrouzlādes staciju veidošanai. Tāpat “Sadales tīkls” turpina darbu pie gaisvadu elektrolīniju pārnešanas uz pazemes tīkliem, jo klimata izmaiņas līdzi nes arī arvien biežākus pārrāvumus.

“Latvenergo” investīcijas šogad būs virs 200 miljoniem eiro, “Sadales tīkliem” – ap 150 miljoniem eiro.

“BalticConnector” gāzes vada bojāšana ir likusi citādāk paskatīties uz stratēģiskās infrastruktūras aizsardzību gan pret fiziskiem, gan kiberuzbrukumiem. Ar ko līdz šim ir nācies saskarties “Latvenergo”?

Mēs esam pastiprinājuši drošības pasākumus, neminēšu gan, tieši kādus. Jau no 2022.gada ir redzams, ka pēc jebkura notikuma, kas nepatīk austrumu kaimiņiem, kiberuzbrukumi palielinās vairākkārtīgi. Protams, mēs nemitīgi strādājam pie šo draudu mazināšanas.

Kā jūs līdzšinējos uzbrukumus varat novērtēt?

Pārsvarā ir bijuši DDoS uzbrukumi, kas nosacīti nav tik sarežģīti un drīzāk ir raksturojami kā huligānisms, bet pērn mēs piedzīvojām arī nopietnākus un sarežģītākus uzbrukumus. Izaicinājumu pietiek.

Vai “Latvenergo” tuvākajā nākotnē domās par jaunu obligāciju emisiju?

Kā jau minēju, mēs bijām sagatavojušies augstajām gāzes cenām, līdz to mums naudas pašlaik pietiek. Bet kopumā obligāciju emisijas ir ciklisks process, un, kad vienas emisijas obligācijas ir jādzēš, notiek gatavošanās nākamajai emisijai. Nākamā lielākā emisija būs pēc diviem līdz četriem gadiem, kad būsim aktīvākā jauno projektu būvniecības fāzē un pieaugs nepieciešamība pēc investīcijām.

FOTO: LETA