Kāds Latvijas uzņēmējs, sauksim viņu par Jāni, kaislīgs copmanis, kas priekšroku dod ziemas makšķerēšanai Peipusa ezerā, uz Igaunijas Meku devās kopā ar uzticīgu partneri.
Kāds Latvijas uzņēmējs, sauksim viņu par Jāni, kaislīgs copmanis, kas priekšroku dod ziemas makšķerēšanai Peipusa ezerā, uz Igaunijas Meku devās kopā ar uzticīgu partneri. Pie igauņu bāleliņiem viņi brauca ar paziņas auto, pie stūres Jānis nosēdēja apmēram piecas stundas.
Mērķi makšķernieki sasniedza tumsiņā. Vīri iemalkoja kafiju, nobaudīja dažas sviestmaizes un nolēma doties uz ezeru. Nogājuši kādus sešus kilometrus, copmaņi nolēma apmesties, jo tur bija bedrīte. Izurba āliņģus, nolaida mormiškas. Nu sākās makšķerēšanas prieki. Biznesa partneris no Jāņa atradās dažus desmitus metru tālāk. Apmēram pēc divām stundām kompanjons pienāca pie Jāņa, apprasījās par panākumiem un paziņoja, ka pēc stundas copi vajadzētu pārtraukt, jo sešos jābūt Rīgā uz teātra izrādi.
Jānis, neko neatbildējis, savāca savus “štrumentus” un klusējot devās uz krastu. Atpakaļceļš Jānim vilkās veselu mūžību, jo ar lielo teātrmīli negribējās runāt.
Jānis pieveda kompanjonu (nu jau bijušo) Rīgā pie mājas un šķīrās uz visiem laikiem. Morāle – nedrīkst apvienot makšķerēšanas izbraucienu ar teātra apmeklējumu, jāizvēlas viena nodarbe.
