Esmu augusi, mācījusies un strādājusi Vecumniekos, bet nu jau daudzus gadus dzīvoju pie bērniem Rīgā.
Esmu augusi, mācījusies un strādājusi Vecumniekos, bet nu jau daudzus gadus dzīvoju pie bērniem Rīgā. Saikni ar dzimto vietu neesmu zaudējusi. Vecumnieku kapos atdusas mani vecāki, radinieki, dzimtajās mājās dzīvo un strādā citi cilvēki. Prieks, ka tām ir labi saimnieki. Kļūstot vecākai, aizvien biežāk gribas atgriezties bērnības zemē, satikt vecos skolotājus – palikuši tikai daži –, klases un skolas biedrus. Gribas sastapt arī bijušos darbabiedrus, apciemot vislabāko bērnības draudzeni un uzzināt pagasta jaunumus.
Pagājušā gada maijā biju ļoti pārsteigta par pārmaiņām, kādas sākušās daudzdzīvokļu namu mikrorajonā. Draudzene stāstīja, ka tagad būšot cita apsaimniekošana, jo nodibināta SIA “Mūsu saimnieks”. Bijusi sapulce, kurā jaunā priekšniecība informējusi, ka būšot vēl viens sētnieks. Iedzīvotāju reakcija bijusi diametrāli pretēja – vieni apmierināti, citi ne. Ar to arī esot sākusies lielā ūdens kustēšanās varžu dīķī – tas manas draudzenes teiciens. Jaunpieņemtā sētniece – četru bērnu mamma, augumā pasīka – ar dēlu palīdzību vispirms sakārtojusi novārtā pamestos apstādījumus. Tad līdzinājusi durvju priekšas, celiņus, bedres un kurmju rakumus, zāli pļāvusi. Visu nevar uzskaitīt. Pārmaiņas, kas notikušas, līdz sētniece bija spiesta rakstīt atlūgumu, ir, kā tautā saka, pat aklam redzamas. Bet arī redzīgais neko neredz, ja negrib.
Tāpēc mani pārsteidza “Bauskas Dzīves” 18. februāra rakstā “Sētnieces darbu Vecumniekos vērtē pretēji” (8. lpp.) kādas dāmas teiktais: “Mums viņa nepatika kā cilvēks.” Tā arī nebija teikts – tieši kas. Varbūt, ka Anitas viens no vairāk lietotiem teicieniem: “Ejam uz Eiropu!”? Sētniece tā vienmēr esot atbildējusi uz normālam cilvēkam saprotamu darbību – kāpēc jāizzāģē vecie ābeļu zari, kāpēc jāizpļauj grāvis vai jāšķūrē sniegs. Komisijas priekšsēdētāja D. Ābele un viņas palīdzes, gan L. Grīnberga, gan H. Sirmoviča un I. Kučika, noteikti vēl ļoti labi atceras, cik punktu iepriekšējos gados ieguva šis mikrorajons, kad te nebija “pāri gājusi” nu jau demisionējusī sētniece Anita Skurule.
Man kā cilvēkam no malas 2003. gadā un 2004. gada janvārī sētnieces veiktais liekas kā diena pret nakti. Tik tiešām šajā pavasarī Anita nevienu puķu dobi neuzraka un arī nevienu puķīti no savas lielās kolekcijas, kas tiek māsas lauku mājā kopta un papildināta, nav savā darba vietā iestādījusi. Bet te vietā būtu mans jautājums: vai tiešām neviens nav ievērojis, cik tonnu zaru un žagaru sētniece savilkusi un sadedzinājusi, cik ķerru zemes pārvests, lai zālienā aizbērtu neskaitāmās bedres un bedrītes, cik simti plastmasas un sasistu pudeļu salasīts, cik atkritumu maisiņu izvilkts no krūmiem. Mana draudzene, dzīvodama vienā no daudzdzīvokļu mājām, to visu redzēja. To redzēja arī cilvēki, kas brauca pa Rīgas–Skaistkalnes šoseju.
Vai no tā nevar iegūt pilnīgu vai pat nelielu ieskatu Anitas veiktajā? Man šķiet, kāds kaut ko grib noslēpt. Fakts, ka netīrība pie konteineriem ir kāda “labdara” veikums. Anita gan sestdienās, gan arī svētdienās vēlu vakarā “bakstīja” miskastes “labumus”. Kas nesagāja, tika likts melnajos maisos blakus vai virs konteineriem. Vai sētniece vainīga, ka konteineros tika mesti gan televizori, gan būvniecības materiāli, pat logu rāmji, stikli, maisu maisi ar nelaiķu drēbēm? Vai sētniecei vajadzēja līst konteinerā, vākt grāmatas, mest kaudzē un dedzināt? Tie laikam arī bijuši tie nelaimīgie konteineri, ko minēja V. Lipsts telefonsarunā. 2. februāra rītā sētniecei viņš sacījis: “Man apnikušas milzīgās sūdzības, šķiramies kā draugi – raksti atlūgumu pēc pašas vēlēšanās vai es tevi atlaidīšu ar pantu par darba pienākumu nepildīšanu.”
Manuprāt, tieši vārds “mūžīgās sūdzības” Anitai licies tik absurds, ka viņa momentā uzrakstījusi atlūgumu. Ko nozīmē “mūžīgās”? Varētu domāt, ka visus deviņus mēnešus, kopš Anita strādāja, iedzīvotāji nav varējuši izmest savus atkritumus. Ja jau visu laiku iedzīvotāji ir sūdzējušies, tad kāpēc sētnieci neatbrīvoja agrāk, bet tieši pēc deviņiem mēnešiem? Tikai nesakiet man, ka tas aiz līdzcietības vai iejūtības. Vajadzēja ziemas vidū izsist pamatu zem kājām. Bet eksperiments neizdevās. Anita esot ļoti mierīga, pat smaidīga. Kārtošot Zemesgrāmatu, lai varētu pārdot privāto dzīvokli. Tā nu es, garāmgājēja, uzrakstīju visu, ko lūdza mana draudzene. Viņa pati to nespēja. Labi pazīstu Anitu, pazinu viņas strādīgos vecākus, kas izaudzinājuši tik stipru meitu. Žēl vienīgi, ka nākas kārtējo reizi secināt – nelietība vietējā mērogā ir uzvarējusi.
Vēlot jums visu to labāko, ar cieņu – pirmspensijas vecuma skolotāja Rīgā
