Neizprotama, taču kā iepriekš nolemta. Kad atkārtoti «tiek retināta» rokgrupa ar zīmīgu nosaukumu un lomu Latvijas vēsturē.
Neizprotama, taču kā iepriekš nolemta. Kad atkārtoti “tiek retināta” rokgrupa ar zīmīgu nosaukumu un lomu Latvijas vēsturē. Paredzama, bet tomēr negaidīta, kad kalnos bojā iet alpīnisti. Skumja un nepieņemama, kad pāragri mirst talantīgs un gaišs cilvēks. Traģiska un muļķīga, kad banāla autoavārija aiznes uzreiz triju jaunu sieviešu dzīvību. Un paliek tikai mēms jautājums.
Saujiņa Latvijas vīru vairākas dienas nežēlīgi cīnījās ar Āfrikas smiltīm. Gatavojoties uz savu roku, bez lielas pieredzes. Spītējot pārgurumam, stresam un sāpēm, viņi tiecās uz mērķi. Citas cerības nebija – tikai gūt morālu gandarījumu. Tādi fanātiķi taču ir vajadzīgi, lai mums, pragmatiskajiem, atgādinātu, ka ne viss arī mūsdienās ir mērāms naudā. Vēl kāda sporta veida pārstāvji Latvijā mēģina izrauties pasaules elitē. Cerīgi, ka vismaz kādā jomā mums ir cilvēki, kuri, veicot darbu bez liela trokšņa, nebaidās izvirzīt pat nesasniedzamo, paļaujas tikai uz saviem spēkiem, neko nepieprasot un nevienam nepārmetot.
Daži uz mērķi virzās skaļi, citi, traucējot blakusgājējam, necenšoties piepūlēties un izvēloties vieglāko ceļu. Katram savi paņēmieni. Vienu dziedātāju pataisa par TV raidījuma vadītāju, un citi viņa privāto dzīvi apspriež pēc visiem šovbiznesā pieņemtiem standartiem. Viss tikai tāpēc, lai mums, sabiedrībai, būtu interesantāk. Bet sabiedrība strīdas, šausminās, apskauž. Kurš sporta veids nacionālāks, kura valoda pareizāka, kurš dziedātājs (dziesma) labāks, kura pilsēta skaistāka? Ne jau tas ir galvenais. Svarīgākais, lai cilvēki atgrieztos – no kalniem, no tuksneša, no jūras. Lai pārnāktu mājās…
VĒROTĀJS
