Pret naudu nedrīkst izturēties pavirši, citādi var iekulties nepatikšanās. Šādu mācību guvusi baušķeniece Inese, kura uzticēja redakcijai savu stāstu.
Pret naudu nedrīkst izturēties pavirši, citādi var iekulties nepatikšanās. Šādu mācību guvusi baušķeniece Inese, kura uzticēja redakcijai savu stāstu.
Ar žūksni uz autobusu
Tas notika tālajos 80. gados, kad bankomātus, debetkartes un mobilos tālruņus redzējām tikai filmās. Algas dienas izvērtās par savdabīgu rituālu, kura galvenā “varone”, protams, bija kasiere. Mūsu iestādē šo pienākumu veica ļoti simpātiska dāma labākajos gados. Viņa strādāja veikli un precīzi. Ja kāds devās atvaļinājumā, tad izmaksājamo summu mūsu kasierīte pārskaitīja pat divas reizes. Tomēr tā bija lielāka nauda nekā parasti, tādēļ vajadzēja nodrošināties pret jebkādu kļūdīšanās varbūtību.
Laimīgi sagaidījusi atvaļinājumu, steidzos pie jaukās kolēģes un saņēmu žūksni ar čaukstošām piecu un desmit latu banknotēm. Kā allaž, kasiere divas reizes manā klātbūtnē “pārcilāja” naudiņu, es parakstījos algas lapā un steidzos uz autobusu. Vēlreiz saskaitīt naudu kasieres klātbūtnē nebija laika, jo Rīgā mani jau gaidīja sen neredzēts draugs.
šokējošs atklājums – naudas par daudz
Divas dienas pavadījām diezgan bohēmiskā noskaņojumā, klejodami pa Rītiņa un Žagara restorāniem. Visus tēriņus maksāja draugs, tādēļ man nebija nekāda iemesla ielūkoties savā naudas maciņā.
Trešās dienas rītā devos mājup. Pirmais darbiņš bija samaksāt parādu par dzīvokļa īri un apkuri, jo ziemā bija sakrājusies krietna summa. Paņēmu naudas žūksni un noskaitīju nepieciešamos latus. Piepeši banknošu kaudzīte man sāka šķist visai aizdomīga. Pārskaitīju naudu un sastingu – man bija izmaksāts par 300 latiem vairāk! Tikai tad aptvēru situācijas dramatismu, iedomājoties, kā jūtas kasiere. Droši vien divas dienas viņa mani izmisīgi meklē, bet nevienam nav jausmas, kur atrodos.
Situāciju glābj sirdszāles
Skrēju pie telefona un trīcošām rokām tvēru klausuli. Man par lielu pārsteigumu kasiere iesaucās: “Cik tu esi jauks cilvēks!” Es gandrīz apraudājos, jo patiesībā biju pelnījusi vienīgi pārmetumus. Tūdaļ norunājām tikšanos.
Izrādās, ka liktenīgo kļūdu kolēģe bija pamanījusi pāris stundu pēc notikuma. Viņa iedzērusi sirdszāles un sākusi gaidīt, jo bijusi pārliecināta, ka kļūmi arī es noteikti atklāšu. Vienīgi nav bijis skaidrs, kad tas notiks. Gaidot risinājumu, fakts ticis rūpīgi slēpts no galvenās grāmatvedes. Esmu pārliecināta, ka viņa to nekad arī neuzzināja.
Pēc dažiem gadiem mūsu kasiere aizgāja pensijā, un drīz vien tika ieviestas debetkartes. Darbavietās vairs neviens nečabina banknotes un kasierēm nav jādzer sirdszāles.
