Ziemeļatlantijas līguma organizācija ir dibināta pirms 53 gadiem kā Rietumvalstu aizsardzības alianse, stājoties pretī Padomju Savienības militārajam un ideoloģiskajam pieaugumam.
Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) ir dibināta pirms 53 gadiem kā Rietumvalstu aizsardzības alianse, stājoties pretī Padomju Savienības militārajam un ideoloģiskajam pieaugumam.
1949. gada 4. aprīlī 12 valstis paraksta Vašingtonas līgumu, izveidojot militāru aliansi. Šīs valstis ir: ASV, Kanāda, Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Portugāle, Norvēģija, Dānija un Islande.
– 1952. gadā aliansei pievienojas Turcija un Grieķija.
– 1955. gadā NATO pievienojas Rietumvācija. Maskava reaģē ar Varšavas pakta aliansi starp Austrumu bloka valstīm. Decembrī NATO nolemj apbruņot spēkus ar atomieročiem.
– 1966. gada 1. jūlijā no integrētās militārās struktūras izstājas Francija. 1967. gadā NATO galvenā mītne no Francijas pārceļas uz Briseli.
– 1979. gada 12. decembrī NATO pieņem lēmumu izvietot Eiropā kodolraķetes. Neskatoties uz plašiem iedzīvotāju protestiem, 1983. gadā tiek izvietotas raķetes “Pershing II”.
– 1982. gadā NATO iestājas Spānija.
– 1990. gada 3. oktobrī notiek Vācijas apvienošanās, kas ved uz NATO paplašināšanos austrumu virzienā.
– 1991. gada 1. jūlijā izjūk Varšavas pakta savienība.
– 1999. gadā NATO iestājas Polija, Ungārija un Čehija.
– 2002. gada 21. novembrī NATO valstu un valdību vadītāju tikšanās laikā Prāgā tiek atvērts jauns posms alianses vēsturē, uzaicinot septiņas valstis (arī Latviju) iestāties NATO.
– 2004. gada 5. janvārī par jauno NATO ģenerālsekretāru kļūst bijušais Nīderlandes ārlietu ministrs Jāps de Hops Shēfers, kurš stājas Džordža Robertsona vietā.
– 2004. gada 29. martā septiņas valstis – Latvija, Lietuva, Igaunija, Bulgārija, Rumānija, Slovākija un Slovēnija – ceremonijā Vašingtonā iesniedz savus iestāšanās dokumentus NATO. 2. aprīlī šīs septiņas valstis oficiāli tiks uzņemtas NATO.
