Vecumnieku pagasta tautas nama vadītāja Valda Kaufmane jau šī gada sākumā zināja, ka pavasara grandiozākais sarīkojums būs Eiropā ieiešanas balle.
Vecumnieku pagasta tautas nama vadītāja Valda Kaufmane jau šī gada sākumā zināja, ka pavasara grandiozākais sarīkojums būs Eiropā ieiešanas balle. Scenārijā tikšot ietverti joki, asprātības un pārpratumi, kas latvietim saistās ar svarīgo notikumu. Sekojot informācijai par sāls un cukura histērisku pirkšanu, nodomā ju – re, Valdai būs jaunas, amizantas detaļas, ko izmantot Eiropas šovā. Komiskas sadzīves situācijas izrādēm vienmēr piešķir dzīvīgumu.
Ņemot no pastkastītes aploksnes ar rēķiniem, pamanīju diezgan uzkrītošu reklāmas lapu. Tā vēstīja par cenu atlaidēm, kas būs pieejamas vēl tikai īsu brīdi. Reklāma arī man lika aizdomāties, jo lapā skaidri un gaiši bija norādīts, ka vairāku sadzīves priekšmetu cenas pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) paaugstināsies. Teksta slēptais saturs bija pilnīgi skaidrs – atlaižu kampaņa ir pēdējā iespēja tikt pie kārotās mantas, citādi paliksi bez plīts, disku atskaņotāja vai gludekļa. Ja man būtu elastīgāka attieksme pret līzinga darījumiem, es noteikti steigtos uz norādīto bodi. Nekāda paradīze mūs negaida – tas visiem ir zināms. Atliek cita galējība – trūkums, posts un nabadzība. Ja pārmaiņas vajadzētu attēlot krāsās, es nešaubos, ka lielākā daļa iedzīvotāju izmantotu tikai melnu vai baltu.
Vispārējas neziņas gaisotnē sāls un cukurs ir tādas kā tēlainas metaforas. Patiesībā šo produktu pirkšanas iemesls nemaz tik smieklīgs nav. Apjukumā neviens nav pasargāts no neadekvātas rīcības. Vispostošāko ietekmi uz psihi atstāj neziņa. Pat vistalantīgākais scenārists nespētu izfantazēt situāciju, kāda pašlaik valda Latvijā. Mūs apņem neiedomājami plaša vispārīgas informācijas plūsma par iespējamo nākotni ES, bet atrast tajā pavisam konkrētas, sadzīviskas lietas ir tikpat neiespējami kā smiltīs zelta graudiņu. Cik maksāsim par elektrību, gāzi, benzīnu, pakalpojumiem? No kādiem resursiem varētu tikt paaugstinātas algas un pensijas, ja reiz cenas atbildīs Eiropas standartiem? Tie ir jautājumi, uz kuriem velti meklēt atbildes vietējās pašvaldībās, ministrijās un citās instancēs.
Pirms dažām dienām braucu vietējā maršruta autobusā. Kāda lauku māmuļa vaicāja šoferim, cik maksās autobusa biļete no Iecavas uz Jelgavu pēc 1. maija. Viņš par cenu paaugstināšanu nebija informēts, vienīgi atbildēja, ka benzīns noteikti kļūšot dārgāks. Tad māmulīte nopūtās: “Būs jāaizbrauc pie mazbērniem Lieldienās, jo pēcāk jau nevarēs.” Man bija ļoti bēdīgi to dzirdēt, bet sarunā neiesaistījos pārliecinošu argumentu trūkuma dēļ.
Neziņa sabiedrībā vairo pesimistiskas noskaņas, veicina baumu un tenku izplatīšanos. Līdz ar to zūd orientieri, un Eiropa, pēc kuras Atmodas laikā tiecāmies, kļūst par draudīgu, melnbaltu laukumu abstraktā gleznā.
