Pārdomas raisīja «Bauskas Dzīves» pielikumā «Pavasaris» publicētais raksts «Ja zūd pamats zem kājām» (19. marts, 4. lpp.).
Pārdomas raisīja “Bauskas Dzīves” pielikumā “Pavasaris” publicētais raksts “Ja zūd pamats zem kājām” (19. marts, 4. lpp.). Diezgan drūms stāsts. Domāju, ka šādām attiecībām – jauns vīrietis un daudz vecāka sieviete – var atrast arī pozitīvus piemērus.
Manuprāt, galvenais cēlonis neveiksmīgajām attiecībām bija sabiedrības radītie stereotipi. Tie bija jo dziļi iesakņojušies sievietes apziņā. No viņas stāstītā noprotams, ka sieviete jau sākumā tam pretojusies: “Manos priekšstatos par vīrieša un sievietes attiecību samērojamību tas neiederējās”. Skaidrs, ka ar šādu attieksmi nevarēja gaidīt neko labu. Ja jau neiederējās, tad vajadzēja tās pārtraukt, bet, ja to neizdevās izdarīt, tad acīmredzot bija nepieciešamība pēc šīm attiecībām. Un vajadzēja tām ļauties ar prieku un atklātu sirdi. Šis ir viens no tiem retajiem, bet varbūt gluži vienkārši netipiskajiem gadījumiem, kad sieviete varēja uzņemties iniciatīvu un būt situācijas noteicēja. Taču viņa to neizmantoja. Varbūt iepriekšējā laulība bija izveidojusi viņā mazvērtības kompleksus un nepārliecinātību par sevi? Šķiet, nelaimīgas dzīves, nolemtības motīvs latviešiem ir gēnos. Vai tas sakņojas vēsturē vai nāk no literatūras? Tādi latviešu klasikas darbi kā “Raudupiete”, “Salna pavasarī”, “Aija”, “Jaunsaimnieks un velns”, “Agrā rūsa” un citi, protams, ir literatūras šedevri un mūsu nacionālā bagātība. Tomēr tie atstāj diezgan nomācošu priekšstatu par vīrieša un sievietes attiecībām pagātnē. Arī tajos sadzīves traģisms pamatojas uz sabiedrības stereotipiem un vainas apziņu, kas pavada cilvēkus visu mūžu. Mūsdienās, manuprāt, no šādas nolemtības būtu jāatbrīvojas.
Otrs faktors, kas ietekmē attiecības, – bērns. Diemžēl arī tas pārāk bieži ir katalizators un indikators (šausmīgi vārdi!). Aprakstītajā gadījumā, šķiet, kļūda bija tā, ka sieviete par iespējamiem sarežģījumiem neaprunājās ar vīrieti. Ja viņš iepriekš būtu zinājis par problēmām, viss būtu bijis vienkāršāk un varbūt kopīgi būtu izlemts no bērniņa tomēr atteikties. Manuprāt, iepriekš zinot, kāda dzīve sagaida bērnu ar iedzimtām smagām slimībām, ir ļoti nopietni jāapsver, ļaut vai neļaut viņam nākt pasaulē. Atkārtoju, tas viss attiecas tikai uz gadījumu, kad par bērna slimību zināms jau pirms dzimšanas.
Iespējams, tika pieļauta vēl kāda tipiska kļūda. Mēģinot pasargāt vīrieti no problēmām, panākts pretējs efekts. Viņš sāka justies nevajadzīgs. 23 gadu vecumā vīrieši gan psiholoģiski, gan fiziski ir spējīgi rūpēties par bērnu. Bet varbūt viņš nebija gatavs gādāt par tik slimu mazuli. Tātad vainīga neizrunāšanās. Netieši to apstiprina viņa vārdi, ka “galu galā sievietēm vienmēr pieder pēdējais vārds visā, kas attiecas uz bērna dzemdēšanu”. Šajos vārdos slēpjas protests un neapmierinātība ar sabiedrībā kultivēto stereotipu. Šajā gadījumā vīrietis ar to nespēj cīnīties, tāpēc aiziet no ģimenes. Arī frāze “viņš absolūti nav gatavs uzņemties atbildību” apstiprina, ka sieviete ir stereotipu gūstā.
Lai šādas attiecības būtu veiksmīgas, manuprāt, jāievēro dažas lietas, kas svarīgas jebkurā gadījumā. Jābūt patiesai abpusējai vēlmei būt kopā bez noteikumiem un sabiedrībā pierastiem priekšstatiem. Partneriem jābūt, kā saka, pašpietiekamiem – neatkarīgiem vienam no otra materiāli un jāapzinās sava vērtība. Jārespektē otrs kā personība ar visiem plusiem un mīnusiem, neņemot vērā vecumu. Jārēķinās ar otra viedokli vai uzskatiem, pat ja dažreiz tie šķiet nepareizi. Atklāti viss jāizrunā jebkurā situācijā. Galvenais, jāmīl sevi un jāapzinās, ka tiesības uz laimi ir vienmēr un visiem – neatkarīgi no dzimuma un vecuma. Pārfrāzējot kādu teicienu, varētu sacīt – mīlēt ir skaisti, bet skaisti mīlēt ir vēl skaistāk. Mīlēsim skaisti un nebaidīsimies no tā!
