Zīmju un simbolu pētnieki šo romānu droši vien uzskatītu par nejēdzīgu savārstījumu. Taču lasītāju savā varā pilnīgi pārņem spriedze un noslēpuma klātbūtne.
Zīmju un simbolu pētnieki šo romānu droši vien uzskatītu par nejēdzīgu savārstījumu. Taču lasītāju savā varā pilnīgi pārņem spriedze un noslēpuma klātbūtne. Reizēm gan kļūst skaidrs, ka autors ir diezgan veikli pārtvēris Umberto Eko slavenā romāna “Fuko svārsts” pamatlīniju. Tomēr par acīmredzamu plaģiātu šo vēstījumu nevarētu saukt.
Runa ir par noslēpumaino templiešu ordeni, kas rakstniekus pievelk kā magnēts. Jo vairāk par to ir lasīts, jo mazāk var saprast, kur beidzas vēstures fakti un sākas “folklora”. Taču nevar noliegt, ka temats ir ļoti rosinošs. Gluži tāpat kā “Fuko svārsts”, arī “Da Vinči kods” lasītāju noved pilnīgā strupceļā, jo notikumu samudžinājums grāmatas beigās jau kļūst pārāk uzbāzīgs. Vienīgā atšķirība, ka Umberto Eko darbs pieder nopietnas literatūras kategorijai, bet Dena Brauna “izstrādājums” – izklaides žanram.
