Protams, pirmajā rindkopā jābūt ziņai par Latvijas un vēl sešu Eiropas valstu oficiālu uzņemšanu NATO 29. martā.
Protams, pirmajā rindkopā jābūt ziņai par Latvijas un vēl sešu Eiropas valstu oficiālu uzņemšanu NATO 29. martā. Aprobežošos ar fakta konstatējumu, jo Latvijas virtuālai pakļaušanai tiek lietoti ieroči, par kuriem pat Ziemeļatlantijas līguma 5. punkts klusē. Tāpēc ne visai droši jūtos arī šīs alianses paspārnē.
Pēc Krievijas politiķa D. Rogozina ierosinājuma Latvijā ieradās Eiropas Padomes (EP) Parlamentārās asamblejas Pārraudzības komitejas ziņotāji. Viņu uzdevums izlemt, vai Latvijā atjaunot EP monitoringu – novērošanu. Šķiet, Krievijas norādījumi šoreiz netiks pildīti.
Latvijas virzību uz NATO un ES acīmredzot neietekmēs arī V. Žirinovska draudi vajadzības gadījumā iznīcināt baltiešus kopā ar… krieviem. Mūsu valsts galvenās amatpersonas uzskatīja, ka uz tādu nekaunību nav jāreaģē. Kamēr nesit, tikmēr labi.
Valsts prezidenti ne pa jokam nokaitinājis paredzējums, ka pasaules hokeja čempionāts pamatīgu strīdu dēļ 2006. gadā Rīgā var nenotikt. Šādā notikumu attīstībā V. Vīķe-Freiberga saskatījusi kaitniecību par labu Krievijai, kura ar skubu pārņemtu čempionāta organizētājas nastu.
Rūgtena bija šī nedēļa, ko ievadīja 25. marta atgādinājuma sarīkojumi. Atsauksmes pārākā pakāpē esmu dzirdējusi par atceres pēcpusdienu Bauskas tautas namā. Pilsētas 1. vidusskolas audzēkņu un pedagogu literāri muzikālā kompozīcija aizkustinājusi gan 55 gadus tālos notikumos ierautos, gan tajos laikos vēl nedzimušos. Iestudējuma virsvadītājai V. Cerusai, skolēniem un koncerta dalībniekiem sirmļaužu pateicība. Žēl gan, ka neorganizēti jaunieši nevar saņemties atvērt Tautas nama durvis, kad tur dzied, runā un muzicē bez sienu drebināšanas.
Mans vēlējums amatierfilmas autoram Jurim Brinķim kā acuraugu glabāt lenti par 1991. gada janvāra barikādēm Rīgā. Vēroju, ka 25. marta sarīkojumā “To neaizmirst…” Līduma kultūras namā pirms 13(!) gadiem uzņemtā filma par īslīciešu patriotismu skatītāju acīs sariesa valgmi.
Saistīja Bauskas Tautas teātra jauniestudējums “Jubilejas gads”. Nerunāšu par mākslinieciskajām vērtībām (tās arī bija), bet akcentēšu lugas dokumentalitāti. To apstiprina ne vien apzīmējums “Latvijas traģihronika”, bet arī triju aktieru spēja iedzīvoties vēstures pavērsienos nonākušu cilvēku likteņos mūža garumā. Lugas ieceri vairākus gadus lolojis un to iestudējis E. Hegenbarts – neuzbāzīgi, labi, ticami.
Gandrīz vai visos žurnālos vienas un tās pašas sejas – bijušie un tagadējie politiķi, mūziķi, galvenokārt vieglā žanra spīdekļi. Sevišķi svarīga aprakstniekiem ir četrdesmit gadu vecu valstī populāru vīriešu mīlas dēku apcerēšana. Bet mums blakus ne mazums brīnišķīgu, talantīgu cilvēku, kuri nes savu rūpju dienu ar smaidu. Tādu iepazinu Saulaines profesionālās vidusskolas bibliotēkas vadītāju un pedagoģi Maiju Staņulāni, kura gaišu skatījumu un labestību ieliek akvareļos. Šonedēļ tikās novada literātu, Maijas un profesionālās vidusskolas audzēkņu redzējums dzejā un mākslā. Mani arvien vēl spēj pārsteigt garīgās, saulainās notis vispārējas neapmierinātības murdoņā.
