…es pats nesaprotu, ko daru. Neviens no mums, arī kristieši, nevar cerēt no dzīves gūt tikai labumus tāpēc vien, ka ir veltījuši savu dzīvi Dievam un varbūt ir paraugs citiem.
…es pats nesaprotu, ko daru
Neviens no mums, arī kristieši, nevar cerēt no dzīves gūt tikai labumus tāpēc vien, ka ir veltījuši savu dzīvi Dievam un varbūt ir paraugs citiem. Nav iespējams dzīves ceļā nesaskarties ar ērkšķiem, kas sargā viskrāšņāko Gara ziedu – mīlestību. Līdz ar jauko mums jāsaņem sava daļa dzeloņu un pārbaudījumu – varbūt tieši tāpēc, lai mācētu sasniegto novērtēt…
“..es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir, es protu būt zems, protu dzīvot pilnībā; ..protu būt paēdis un izsalcis, ..es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru…” Mums tiešām jālūdz Dieva žēlastība, lai varam būt saskaņā ar to, ko Viņš caur likteņa prizmu mums katram uzliek, jo Viņš nevienam neuzliek vairāk, kā cilvēks var panest. To nu mēs nedrīkstam sajaukt ar nevarēšanu vai neiespēšanu ko laikā paveikt – tātad mēs paši esam kaut ko uzņēmušies par daudz…
Nav jau tik svarīgi apstākļi, bet attieksme, kā mēs pret tiem izturamies un tos pieņemam. Vai bieži nav tā, ka mēs paši apzinātāk vai mazāk apzināti veidojam šos apstākļus, bet vēlāk sūdzamies, ka tie ir nepanesami?
…visam savs laiks
Atkal pienācis Lieldienu laiks, atkal kristieši godina Upura piemiņu un augšāmcelšanās mistēriju, kas būtībā cilvēka prātam līdz galam nav izprotama. Vai Viņš nebija tas, kurš tika gaidīts kā Mesija, lielākā Cerība un Glābējs? Vai Viņš nebija tas, kurš netika pieņemts? Vai Viņš nebija tas, kurš uzņēmās uz sevi to, ko neviens cilvēks nespēja pat pacelt – lai notiktu izlīdzināšanās starp Dievu un pasauli? Kā kristietība māca, Dievs patiešām nepieņem grēku, taču Viņš sauc pie sevis grēcinieku, tikai izšķiroša loma ir cilvēka paša brīvajai gribai.
“Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina; Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma; bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem…”
Latvijas jaunbagātnieki dzīvo it kā bez bēdu – tiem nav problēmu ar naudu, var braukāt dārgos auto, staigāt pa naktslokāliem un kazino – un tas viss uz skarbā fona, kad diezgan daudzi dzīvo no rokas mutē.
Taču Visaugstākais redz gan cilvēku laicīgo spožumu, gan nabadzību, arī tās sirdis, kam ir tuva mūžības gaisma, un pretstatā tām – tukšās, uzspēlētās “zero” sirdis…
“..savs laiks dēstīt, savs laiks dēstīto atkal izraut; savs laiks raudāt, savs laiks smieties; savs laiks akmeņus mest, savs laiks tos salasīt…”
…māci acis augšup celt
Mums vispirms vajadzē tu ticēt uz Visaugstāko, uz to, ka Viņš nepieļaus savu bērnu bezjēdzīgu pazušanu, ja vien kāds pats to neizaicina vai arī ja Dievam nav kāds audzinošs motīvs prātā. Apžēlots un garā glābts var būt ikviens, taču ne katrs to saņems.
“..neviens cilvēks netop taisns pēc bauslības darbiem, bet ticībā uz Kristu, ..jo mēs nekā nespējam pret patiesību, bet gan tik par patiesību…”
Taču pasaule ir nežēlīga. Kā lai visus smagumus, kas mūs māc kā slogs, izturam arī turpmāk? Daudzi jau ir saļimuši zem šīs nastas… Atcerēsimies Ijābu, kurš ir sacījis: “Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?”
Nav iespējams pateikt, kurš no karavīra formas tērpa komponentiem ir vissvarīgākais, skaidrs vien, ka visefektīvāk tie darbojas kopā. Vai varētu droši iet karot, ja formas tērpam nebūtu, piemēram, jostas? Nevarētu, jo pie jostas tiek piestiprināts visdažādākais ekipējums, bet, ja tās vispār nav, vai tad ar nošļukušām biksēm var tālu paskriet?
“..tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam, un bez visa tā satveriet ticības vairogu, ..ņemiet arī Pestīšanas bruņucepuri un Gara zobenu, tas ir – Dieva Vārdu…”
…pāri šaubu dziļumiem
Mēģināsim reiz saprast, ka ikviens no mums pārāk daudz laika tērē samilzušu problēmu risināšanai, lai gan tās varēja novērst jau iedīglī. Pacentīsimies saprast, ka daudz svarīgāk par kļūdu nemitīgu labošanu ir veidot attiecības, vispirms – ar Radītāju.
Protams, kamēr mēs esam šajā pasaulīgajā miesā, neviens no mums nevar un nekļūs ideāls, taču mēs katrs varam pasniegt otram roku ticībā, cerībā, mīlestībā. Tāpat kā Kristus augšāmcēlās, tā ļausim augšāmcelties savai sirdij, dvēseles mieram – saskaņā ar Visaugstāko. Vispirms paskatīsimies spogulī, lai ieraudzītu vienu no lielākajiem Dieva brīnumiem, un tad iesim darīt to, kas mūsu spēkos, jo svarīgs agrāk vai vēlāk izrādās viss, ko mēs darām vai arī nedarām. Un tomēr – reizē arī ļausim Dievam caur Kristu, ar Svētā Gara palīdzību vadīt mūsu dzīvi!
Dieva Tēva žēlastība, Kristus mīlestība un Sv. Gara apskaidrība lai šajā Lieldienu laikā nāk pār jums!
