VĒROTĀJS. Kā otas triepiens uz baltas lapas Krīt lietus lāse uz slāpstošas zemes.
KRISTĪNE MEIERE
VĒROTĀJS
Kā otas triepiens uz baltas lapas
Krīt lietus lāse uz slāpstošas
zemes.
Caur tvīkstošu loga rūti
Noraugās kāds un redz,
Kā lietus lāses sitas logā
Un zemē kā tintes traipā,
Un sastingušos koku zaros.
Lejas un lejas krāsu lieti,
Zemi dzīvām krāsām dzirda
Un izceļ jaunai saulei
Zaļus stiebrus.
Kāds caur loga rūti dzidru
Veras plašā pasaulē,
Redz viņš visu dzīvi zaļu,
Sarkanu un violetu, dzeltenu un
arī zilu –
Daudzkrāsainu.
MĀRĪTE VERŽUNE
***
Es negribu šo
Pavasari
Izsapņot viena
Tāpēc
Nāc apsēdies
Man blakus uz
Sniegpulkstenes
Zieda
Es negribu šo
Pavasari
Izsapņot viena
Šo ne…
AINA MEDNE
FEBRUĀRIS
Februāris sarosās,
Krāso baltu dienu,
Pāri ledus garozai
Vēja spārniem skriedams.
Vēl pār zemi, dvēseli,
Sastingums un ledus.
Bet uz mēles saulītei
Pavasara medus.
PIE AKMENS
Kad visa ir pārāk…
Ikdienas ērtību,
Stresa un ķildu,
Eju ārā,
Eju pie akmens
Sildīties.
Kur nu vēl vārāk…
Acīm vien pieskaros
Rievainai pierei.
Leģendāri
Pamatvērtība
Izstaro mieru.
Te viss draudzīgi –
Debess plašums
Un zemes audzīgums.
Akmens svētībai
Pamatvērtībai
Cita raudze.
RAKSO
LIELA DIENA
Tik vienreiz gadā notiek tā,
Ka zaķis izdēj olas.
Tad vistas aiziet brīvdienās
Un gailis dusmīgs bolās.
Liela diena, Liela diena,
Vista kladzina tā viena.
Un kad jauna saule lēks,
Atkal vistas olas dēs.
INESE URGA
LŪGŠANA
Dievs, māci man mīlēt
Tevi, debesis un zemi.
Dievs, māci man saprast, kurp
tālāk iet.
Dievs, māci man pareizi
audzināt no skarbuma manu prātu,
Dievs, māci man atklāt, ko
patiesi mīlēt, –
Tevi, laimi vai tikai sevi?
Dievs, iemāci man lūgt Tevi, kā
bērnam pienākas,
Un, lūdzu, pastāsti pasaku
kādu – par pavasari.
VITA DŪRE
TU… PAVASARĪ…
Es gribu, lai tu vienkārši būtu
Kā gaisma, kurai grūti atzīt, ka
esmu prom…
No tevis… pavasarī…
Es gribu saulei pa vidu griezties
un bezsamaņā atgūties,
Nogaršot tavu sāpi kā kļavu sulu
Un lūpas mērkt, un nebīties nāves,
Bet sacīt, ka mīlu tevi!
Bet nē – tu saki, ka lietus raudot…
Sāp… pavasara vējš lauž
sirdskoka zarus.
Krakšķ vien…
Man ir bail…
Tu esi pavasarī.
GATIS ZOTOVS
***
Es biju nolaidies
Tik zemu
Ka ar skatu
Aizsniedzu
Sava mūža
Augstāko galu
Un tajā ugunī
Tad salu
Vien Tavas plaukstas
Spēja sildīt
INĀRA DRUVA
PASAKI MAN
Pasaki man,
kādā krāsā ir vējš,
Kad tas maijā
ķiršziedu pumpurus pleš.
Pasaki man,
kādā krāsā ir vējš,
Kad tas oktobrī
pēdējo lapu nost plēš.
Pasaki man,
kādā krāsā ir vējš,
Kad tas ziemā
sniegu un puteni dveš.
Pasaki man,
kādā krāsā ir vējš,
Kad tas vasarā
smaržīgos liepziedos sēž.
Pasaki man…
LILIANA SKUDRA
RŪPJU MĀTE
Pelēka ēna,
Gaistoša skaņa…
Rūpju māte,
Sirma un lēna,
Gausi aizslīd
Gar eglēm.
Egļu zvaniem
Vējš izrāvis mēles.
Un rūpju māte
Aizslīd garām,
Turot pirkstu
Uz lūpām.
Lai elpa
Vai vaids
Egļu zvanus
Neiešūpo.
IEVA BĒRTELSONE
***
Visi dāvina
Konfektes, rotas
Un glaimus.
Bet es gribu sagaidīt
Tavu sen aizmirsto
Smaidu.
EVA VANAGA
***
Es ieaugu tevī
Kā koks aug zemē –
Tik klusi, svēti un nemanāmi.
Es ieaugu tevī
Kā saule sejā –
Tik kvēli un neatvairāmi.
Es ieaugu tevī
Kā rasa zālē –
Tik dzidri un nevainīgi.
Es ieaugu tevī
Kā jāņtārpiņš naktī –
Tik spoži un zibenīgi.
KAIVA KRŪZE
***
Klīstu pa šo pasaulīti –
Izskatās tā tīri glīti –
Vakaros un siltos rītos,
Dienās, saulesstaros pītās.
Meklēju, kur laime dzimst.
Vai kā es tā apkārt klimst?
Vai tai noteikta ir vieta?
Vai to paslēpt var kā lietu?
Tā dzimst katra dvēselītē –
Mūsu mazā pasaulītē.
Nelaid to no rokām laukā,
Sevī nes kā dārgā traukā!
DAGNIJA GASŪNA
NESODI
Nesodi mani,
diez vai kāds
tādu varu tev dos,
mana vaina –
ien patiesa
mīlestība,
un tai līdz šai
baltai dienai nav
izdomāts sods.
Nesodi mani –
arbūt kādu dienu
tev pašam
MĪLESTĪBU
Dievs dos.
***
Samta šallē ietinusies,
nakts pēc pavasara smaržo,
mēness serenādei skanot,
zaļi maiga zāle dīgst.
Es pie Tevis sapnī aiziešu
pa staru bāli tālo,
it kā laimi skarot,
pirkstu galiem
pieri noglāstīt.
Klusi, klusi zeme elpo.
…šonakt drīkst…
NORA
***
Man nedaudz bail par to,
Kāds sods mani gaida,
Ka šodienas steigā un cīņā par
savu vietu
Esmu izlikusies neredzam tos,
Pie kuriem vajadzēja apstāties.
Gluži kā Skārletai likās –
“par to es domāšu rīt…”.
Rīt bija par vēlu.
Apstājies šodien!
LĪVIJA DZELME
***
Vai tikai sapņos spējam
Savu laimi gaidīt?
Gaidīt un cerēt, ka nāks…
Jau naivi sākam smaidīt,
Bet sapņi – uzticas vējam!…
Mēs gaidām rokas, kas sāks
Laimes dziju tīt,
Ja ne šodien – tad rīt…
Bet rīt
Jātin vien pašiem!
Ar labu domu sāc – veiksme līdzi
nāks.
SINTIJA MATULĒNA
GADALAIKI
Ir mums četri gadalaiki,
Cits par citu jaukāki.
Klausies labi uzmanīgi,
Lai var citiem pastāstīt.
Vasariņa – jaukā māsa,
Silda tevi ļoti
Un mani ar’.
Rudens – krāsu vīrs,
Krāso lapas,
Skolā sauc.
Ziema – baltā māmuliņa,
Sniegu ber
Un salu sauc.
Pavasaris – krāšņais bērns,
Liek puķēm plaukt
Un mīlestībai zelt.
Nu skrien un apdziedi
Šos gadalaikus četrus –
Vasaru,
Rudeni,
Ziemu
Un pavasari!
EDGARS BRAŽE
CEĻŠ
Miglā ceļi zūd,
Ir tik grūti…
Kāpēc bēdāties,
Ja nav paveicies?
Dzīvē daudz ceļu grūtu,
Pāri kalniem un lejām tie ved.
Atpakaļ nākšu reiz es
Pa to īsāko – uz mājām kas ved.
– Lappusi sagatavojusi
DAINA ZIEMELE
