Jau mēnesi Dailes teātrī skatāms režisora Dž. Dž. Džilindžera jaunākais iestudējums – Margaritas Perveņeckas luga «Ludviga prodžekts».
Jau mēnesi Dailes teātrī skatāms režisora Dž. Dž. Džilindžera jaunākais iestudējums – Margaritas Perveņeckas luga “Ludviga prodžekts”.
Muzikāla izrāde divās daļās skatītājiem atņem nepilnas četras stundas viņu dzīves. Kad pēc izrādes dodies mājup, līdztekus ilgsēdēšanas radītam nogurumam sevi neviļus pieķer pie domas: ja nu tas, kas redzēts uz skatuves, kaut kad varētu notikt arī īstenībā. Ne tik skaļi un piepacelti, bet principā. Savulaik Žila Verna fantastiskie romāni vairākumam viņa laikabiedru šķita tālas un gandrīz vai nereālas nākotnes vīzijas. Tagad zinām, ka pirms daudziem gadiem fantasta sapņotais ir kļuvis par mūsu īstenību: cilvēka lidojumi kosmosā, niršana jūras dzīlēs, roboti un skaitļojamās mašīnas.
M. Perveņecka gan nepiedāvā cilvēces tehnikas progresa nākotnes vīzijas, taču rāda iespējamo pasauli. Tajā milzu apmērus sasniegušas problēmas, kas pašlaik ir tikai attīstības sākuma stadijā, sākot ar narkomāniju, psiholoģisko teroru līdz pat sabiedrības globalizācijai un visas pasaules kundzībai, kurai pāri stāv vēl citi, ārpasaulīgi spēki.
Sabojātas smadzenes
Cilvēki sapulcējas noskatīties skaistu dabas parādību – ziemeļblāzmu. Taču šī notikuma laikā ar viņiem tiek veikta elektromagnētiska manipulācija – smadzeņu dezinfekcija, lai sāktu jaunu laiktelpas atskaiti, jaunu realitāti: viena cilvēka – Ludviga – projektu.
Notiek cilvēku psihes pakļaušana savu iegribu īstenošanas dēļ. Lugas galvenie varoņi – jaunieši Marians, Reins un Sabīne – ir draugi, kurus izšķir projekta īstenotāji. Nonākot dažādās vidēs, atklājas viņu raksturu noturīgums, cilvēciskās īpatnības, vājības, arī mīlestības spēks. Izrādei cauri vijas pamatjautājums – kas tad īsti ir mūsu dzīves saimnieki? Mēs? Kāda sveša realitāte? Kāpēc esam tik tālu nonākuši, ka dzīvojam radiācijas, ķīmisko atkritumu un necenzētu vārdu piegandētā vidē? Gribētos to visu neredzēt, nedzirdēt, taču tad tā būs apzināta slēpšanās no realitātes. Ar ko aizņemti pusaudži datorspēlēs, kādi tajās darbojas monstri, kādi ieroči ir rokās estēta prātam nepieņemamiem briesmoņiem, kādi teksti skan televīzijā, kāda krāsu, šausmu, vardarbības un izvirtības palete gāžas pār mums!
Skaņas un gaismas efektu varā
Ir jau skaisti vērties Mēmeles rāmajā plūdumā un saklausīt, kā pumpuros mostas lapas zaļā dvēsele. Bet pasaule ir arī citāda. Piedodiet, bet M. Perveņeckas lugā varoņi par to saka šādi: “(..) būs tev dzert to notekūdeni, kurā klīneri mazgā savas kājas, d…, p… un p…!”, “Mums piedzima kroplis, mēs to izmetām miskastē, jo gaidījām jau nākošo. Nezinu, vai tā bija viņa vai viņš, bet deguns bij skaists, mēs to nogriezām piemiņai un pārējo atkal izmetām miskastē.” It kā jau ikdienā nekas tāds nenotiek, bet varbūt tikai “it kā”.
Izrādi režisors veidojis skaļu, spilgtu un vienlaikus drūmi nomācošu. Vizuālais skatuves piepildījums ļauj tajā atpazīt piecūkotu, apzināti neestētisku, neglītu un pārspīlēti seksualizētu apokaliptisku vidi. Par Ginta Gabrāna scenogrāfiju kritiķis Normunds Naumanis recenzijā laikrakstā “Diena” raksta: “G. Gabrāns izstādījis savu scēnisko objektu – piepūšamu auseklīšformas fallu, papildinot to ar zaļzili spīdošu plastikāta tūpļa zarnas imitāciju un dažādu sadzīves priekšmetu (ledusskapis, gulta, lidmašīna, vanna u. c.) atlūzām, kas karājas melnajā skatuves izplatījumā.”
Raimoda Tigula muzikālais fons izrādē ir emocionāli spēcīgs, atsevišķās situācijās uz labu rosinošs, citviet piešķir skatuves telpai mistikas, nebēdnības vai kaut kāda iespējamā pasaules gala noskaņas.
Grūti palikt vienaldzīgam
Pretrunu pilnā, vizuāli un akustiski tumšā izrāde it kā beidzas laimīgi. Tomēr pilnīgu pārliecību saprāta uzvarai tā nesniedz. Izrādē spēlē galvenokārt jaunie, pirms gada Latvijas Kultūras akadēmiju beigušie Dailes teātra 8. studijas audzēkņi, kas iepriekšējā sezonā ar izrādi “Mīli mani!” pilntiesīgi iekļāvās teātra kolektīvā. Aldim Siliņam izdevies radīt līdzcietību raisoša pozitīva puiša tēlu, interesants pretrunīgā lomā ir Gints Grāvelis, savu varoņu īpatnās rakstura šķautnes atraduši Gundars Silakaktiņš un Lauris Subatnieks, arī Sarmīte Rubule un Maija Doveika. No “vecajiem” aktieriem meistarīgi šķiet Ivars Auziņš un Juris Gornavs.
Līdztekus pārdomas rosinošām atziņām kāds Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā “Ludviga prodžektā” saskatīs un sadzirdēs vienīgi necenzētu vārdu virtenes, milzu troksni, dūmu vālus un sprādzienu efektus, lūžņus, pārspīlētu seksualitāti un civilizācijas iekrāsojumu izteikti melnās, netīkamās, pat atbaidošās krāsās. Taču galvenais, ka vienaldzīgam, neko neredzējušam, nedzirdējušam un garlaicībā snauduļojušam no šīs izrādes prom aiziet neizdosies nevienam.
