Pirmajās Lieldienās stāvēju klajumā pakalna galā. Saule spīdēja tik spoži, ka vajadzēja acis piemiegt.
Pirmajās Lieldienās stāvēju klajumā pakalna galā. Saule spīdēja tik spoži, ka vajadzēja acis piemiegt. Pie kājām pērnajā kūlā varēja samanīt zaļas, spurainas galotnītes.
Svētkus pavadīju patālu no savām mājām. Biju kopā ar lielu, draudzīgu ģimeni, kurai vairākus gadus ir sava pavasara tradīcija. Dzimtas atgūtajā zemē viņi stāda mežu – egles un priedes. Vectēvs šim nolūkam ir izlocījis vairākas koku stādāmās lāpstiņas.
Vairāk nekā 200 nākamo skujeņu dēstu atrada savu vietu zemē šajās Lieldienās. Pirmās eglītes saulainā nokalnītē jau ir pāraugušas cilvēka augumu. Skujas koši zaļas, veselīgas, kociņi spēka pilni.
Kopā ar šiem jaukajiem cilvēkiem saulainajā Lieldienu svētdienā nostaigāju garus kilometrus pa mežu, sauli un, jāatzīst, jutu sen nepiedzīvotu saviļņojumu. Brīžiem gribējās aizturēt elpu, jo šķietami tukšais lauks bija pārpildīts ar to, kas bija ceļā, – ar pavasari un gadiem, kas vēl nāks.
Koki aug lēni, un šis būs mežs bērnu bērniem. Kādam tie noderēs kā lietas koki, cits pasaudzētajā bērzu pudurī varbūt tiešām griezīs šūpuļlīksti. Vēl kāds brauks te griezt baravikas vai pavasaros vedīs bērnus meklēt zilās puķītes.
Sarunās ar stādītājiem uzzināju, ka reiz šajā vietā ir bijis mežs, kas ticis nesaudzīgi izcirsts – bez šķirošanas, saudzēšanas un vērtēšanas. Atgūstot noskalpētos plašumus, dzimta vienojusies, ka art, sēt un pļaut šajos hektāros viņi nebrauks. Bet zemei ir vajadzīga augšāmcelšanās. Tāpēc dēli un meitas pērk stādus, un ģimenes satiekas, mežu stādot. Pavasaris viņiem atnāk ar labu nodomu sēklu pilnām kabatām.
Pārbraukusi tovakar mājās, lasīju mācītāja Jura Rubeņa Lieldienu pārdomas. Tajās atradu vārdos izteiktas tās dienas noskaņas:
“Cik tukša, nabadzīga un sekla tad kļūst mūsu dzīve, ja tajā sāk valdīt tikai aprēķins un pragmatisms. Tad tā ir tikai sastingušu akmeņu un kapu pasaule. ..Jā, Lieldienas nav lēta prieka dienas, bet dziļu negaidītu satricinājumu brīdis. Tās sastopam tur, kur esam gatavi iet tālāk par spīti tam, ka cerības mirušas, par spīti tam, ka it kā vairs nav, uz ko cerēt, ka “nav vērts”. ..Tāpēc arī mums ir vērts pamēģināt pacelt acis no allaž klātesošajām ikdienas problēmām uz augšu un ļaut, lai uz mums runā tikai Dievs, lai mūsos uzlec Lieldienu rīta saule, bet paši… vienkārši paklusēsim, pārdomāsim. Lai kaut nedaudz no paša Dieva sacītā var mūsos iespīdēt, dzimt un dzīvot.
