Laikā, kad notiek tik daudz diskusiju par dzimto valodu, tās nozīmi un funkcijām tagad un nākotnē, pievienojoties ES, kad ielās iziet tūkstoši krieviski runājošu jauniešu un viņu politiskie iedvesmotāji un atbalstītāji..
Laikā, kad notiek tik daudz diskusiju par dzimto valodu, tās nozīmi un funkcijām tagad un nākotnē, pievienojoties ES, kad ielās iziet tūkstoši krieviski runājošu jauniešu un viņu politiskie iedvesmotāji un atbalstītāji, mēs nedrīkstētu palikt vienaldzīgi, ja gribam, lai mūsu valsts valoda izdzīvotu.
Manuprāt, katram sevi cienošam cilvēkam vispirms būtu labi jāapgūst dzimtā valoda. To, ka mēs, latvieši, slikti zinām savu valodu, liecina vairāki fakti. Kaut arī ES garantē labi atalgotu darbu tulkiem no Latvijas un pretendentu ir daudz, tomēr lielākā daļa nespēj izturēt konkursa prasības, jo savu dzimto valodu pārzina tikai apmierinoši vai pat vāji, lai gan pārvalda divas vai trīs svešvalodas.
Kas vainīgs? Nemetīsim akmeni latviešu valodas skolotāju dārziņā, bet vispirms palasīsim kaut vai pāris preses izdevumu! Notiek plaša un aktīva citas valodas ielaušanās. To pieļauj un pat kultivē gan preses izdevumi, gan radio un TV. Vai tiešām latviešu valoda ir tik nabadzīga, ka nevaram iztikt bez “lūzeriem” un “killeriem”, “pīlingiem” un “pīrsingiem”, “performancēm” un “bārbekjū”, “skinhediem” un “kārpenteriem”, “bleizeriem” un “topiem”, “hotdogiem” un “boifrendiem”, visbeidzot ar “OK” un “IQ”.
Vai tiešām reizē ar laikraksta abonēšanas kvīti jāiegādājas arī angļu valodas vārdnīca? Avīzes mums nepieciešamas, lai iegūtu aktuālu, bet labi izprotamu informāciju. Nepērkam taču tās makulatūras dēļ. Vai pieļausim jaunu eirožargonu?
Uzskatu, ka daļēji jau esam atbrīvojušies no “musorņikiem”, “samosvaliem”, “podjezdiem”, “kurtkām, “davai” un citiem rusicismiem. Mūsu jaunieši tos nelieto, jo vāji zina krievu valodu. Biežāk dzirdams vārds “bomzis”, kaut arī tā lietotāji ne vienmēr prot izskaidrot izcelsmi. Kā liecina redzētais krievu aizstāvju štāba rīkotajos pasākumos, arī šie skolēni vāji apguvuši savu dzimto valodu. Kauns, ka neviens skolotājs, pat bijušais Izglītības ministrijas darbinieks, krievu valodas skolotājs J. Pliners, tagadējais Saeimas deputāts, nevarēja izlabot rupjo pareizrakstības kļūdu lozungā “Šóźč ļšī÷ īņ šóńńźčõ ųźīė” (rokas nost no krievu skolām – red.; pareiza rakstība – ļšī÷ü).
Profesore Ina Druviete atzīst, lai sabiedrībā varētu izdzīvot, vārdu krājumā vajadzētu būt vismaz 500 vārdiem, bet, lai varētu sazināties cits ar citu un saprast jēgu, ir nepieciešami aptuveni trīs tūkstoši. Latviešu valodā ir apmēram 70 tūkstoš vārdu, Puškina valodā vēl vairāk.
Mācīsimies dzimto valodu! Celsim savu latvisko pašapziņu, tad arī Latvija kļūs latviskāka. Nepieļausim kompromisus, kas mūs pazemo!
Ar cieņu – M. TĪMA, pensionēta skolotāja
