Baušķenieku Uldi Segliņu dzimtajā pilsētā satikt var tikai reizi gadā – jūlijā, kad viņš šeit pavada atvaļinājuma mēnesi.
Baušķenieku Uldi Segliņu dzimtajā pilsētā satikt var tikai reizi gadā – jūlijā, kad viņš šeit pavada atvaļinājuma mēnesi.
Tad Uldis no visas sirds sauļojas, peldas, apmeklē Kantrimūzikas festivālu, tiekas ar draugiem. Pārējos gada mēnešus jaunietis aizvada Dānijā, mācoties Jūras virsnieku skolā Kopenhāgenā.
Kā nokļuvi Dānijā un kāpēc izvēlējies jūrnieka profesiju?
– Obligāto dienestu pildīju Jūras spēkos Liepājā. Iepatikās jūra, paveicās ar labiem komandieriem, interesants šķita sakarnieka darbs, priekšnieks izstāstīja par iespēju mācīties ārzemēs, tāpēc arī paliku virsdienestā. Studijas Dānijā izvēlējos tādēļ, ka šī ir ļoti laba augstskola. Te, sešus gadus mācoties, iespējams iegūt arī civilā stūrmaņa izglītību.
Uzreiz pēc atbraukšanas apguvu dāņu valodu armijas valodu skolā, beidzu seržantu skolu. Sākumā šķita, ka dāniski tā arī nespēšu iemācīties, taču nokārtoju eksāmenu, pamazām pieradu pie jauniešu runas veida, izteicieniem.
Pašlaik apgūstu visu nepieciešamo, kas jāzina virsniekam. mācos arī politiku, psiholoģiju, vadību, runas mākslu, jūras kara mācību, vēsturi, arī dāņu, angļu valodu, pedagoģiju. Pirms tam mācījos navigāciju – skrāpēju ar cirkuli pa karti un vēros zvaigznēs –, jūras satiksmes noteikumus, kuģu tehniku, meteoroloģiju utt.
Vai esi bijis arī praksē – pasaules jūrās un okeānos?
– Prakse mums ir katru vasaru. Pirmā bija uz mīnu licēju kuģa, mācījāmies jūrniecību: špleisēt tauvas, vicināt krāsainus karodziņus, morzēt, stāvēt vaktī pie stūres. Pēc seržantu skolas gājām stūrmaņu praksē uz kuteriem. Krustām šķērsām izbraukājām Dānijas ūdeņus.
Pagājušajā vasarā ar inspekcijas kuģi “Triton” mēnesi biju Grenlandē. Skaisti jau tur ir: kalni, aisbergi, ir polārā diena – saule nenoriet. Dīvaini – vakars kā nepienāk, tā nepienāk. Pati Grenlande tāda klinšaina un sniegota. Pilsētiņas maziņas, pirmajā brīdī tās atgādināja ziņu raidījumos no Čečenijas redzēto, tikai bez postījumiem. Vēlāk pieleca, kāpēc tāda asociācija, – nav koku. Izgāju arī iesvētības tiem, kas pirmo reizi nokļuvuši aiz Polārā loka. Šī tradīcija gan vairs oficiāli nav atļauta, taču ir interesanti. Pārbaudījumi krietni trakāki kā mums vidusskolas iesvētībās. Beigās dabūju “polāro diplomu”.
Esmu vēl bijis Zviedrijā, Vācijā, Somijā, kuģojis pa Baltijas jūru, Ziemeļjūru, Atlantijas okeāna ziemeļu daļu. Sakarā ar karu Irākā prieku tikt uz Vidusjūru neizbaudīju.
Raksturo Dānijas sadzīvi! kā pavadi brīvo laiku?
– Dzīvoju muzejā. Nopietni. Viss mans pilsētas rajons ir ap 400 gadu vecām ēkām apbūvēts. Tās savulaik cēluši kara jūrniekiem. Vieta laba, centrā, trīs parki apkārt. Man ir divistabu dzīvoklītis ar virtuvi. Brīvajā laikā piekopju datorismu, šad tad ar latviešu puišiem (esam kādi desmit latvieši, kas mācās militārajās skolās) paspārdām bumbu. Pa reizei aizstaigāju uz baseinu, jā, un ļoti daudz braucu ar velosipēdu. Pilsētā tas ir visātrākais transporta līdzeklis, ierīkotas speciālas velojoslas. Velosipēds ir dāņu nacionālais braucamrīks, pat ministrus esmu redzējis minam pedāļus.
Ar dažādām izklaidēm īpaši neesmu aizrāvies. Dāņu izklaide – sēdēt piepīpētā bārā un spriest par dzīvi – mani neaizrauj. Tad jau labāk ar citiem baltiešiem kādreiz sarīkoju grila vakaru, iedzeram “Baltikas” alu (dāņu alus ir nebaudāms, dzimtās pilsētas “tumšo” tikai sapņos var dabūt).
Raksturo savus Dānijas vienaudžus!
– Mērķtiecīgi, miermīlīgi ļautiņi. Laikam jau asinīs ir par kaut ko sūdzēties: par laika apstākļiem, citiem vienaudžiem. Manuprāt, viņi var bez jēgas spriedelēt par lietām, kur vienkārši ir jāpieņem lēmums. Ļoti laba īpašība ir atvērtība, var droši iet pie priekšnieka un runāt kā līdzīgs ar līdzīgu.
Vai, studējot jūras lietas, interesē arī filmas, grāmatas, gleznas par jūru? Esi nobaudījis jūrnieka cigārus, dzērienus?
– Grāmatas gandrīz nelasu, pašam būt jūrā ir daudz patīkamāk. Tās izjūtas neviena grāmata nevar sniegt. Filmas par jūru interesē, bet parasti tās ir galīgi nepareizas, jo filmētāji nekā nesaprot no jūrniecības. Es tik sēžu un skaitu kļūdas. Nevarētu teikt, ka jūrniecība būtu manas pasaules centrs un katra lieta ar to saistīta. Nekaru pie katras sienas kuģu gleznas. Ļoti reti uzpakšķinu savu pīpi, varbūt pāris reižu gadā.
Ko darīsi pēc mācību beigšanas?
– Līgums paredz dienēt Jūras spēkos. Vēlāk būs iespēja pāriet uz civilajiem kuģiem.
Vai savos divdesmit sešos gados esi laimīgs?
– Laikam, jā… par kādiem astoņdesmit procentiem. Ja tā nebūtu, tad jau zustu dzinulis, kas dzīvi virza uz priekšu.
