“Swedbank” izvērtē vēršanos Satversmes tiesā;  kredītņēmēji savos kontos kredītprocentu kompensācijas saņems aprīlī

“Swedbank” tāpat kā virkne citu banku Latvijā pašlaik izvērtē vēršanos Satversmes tiesā par parlamenta pieņemtajiem grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas nosaka, ka atbalsts hipotekāro kredītu ņēmējiem ar kredīta atlikumu līdz 250 000 eiro 2024.gadā būs 30% apmērā no procentu maksājumiem. “Swedbank” valdes priekšsēdētājs Lauris Mencis intervijā aģentūrai LETA saka, ka banka pašlaik ir saņēmusi juridisku izvērtējumu par likumdošanas trūkumiem hipotekārā kredīta ņēmēju aizsardzības nodevas gadījumā, tomēr tiek vērtēti arī citi aspekti, un lēmums par tiesvedības uzsākšanu vēl nav pieņemts. Mencis arī uzsver, ka Latvijai šobrīd ir ļoti daudz izaicinājumu, tādēļ banka daudz labprātāk sēdētu ar politikas veidotājiem pie viena galda un strādātu pie kopīgiem risinājumiem valsts straujākai ekonomikas izaugsmei, nekā tiesātos.

Kā banku ietekmē ieviestais 20% uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) avansa maksājums no iepriekšējā gada peļņas?

Mūsu gadījumā, ņemot vērā kapitalizācijas līmeni un uzkrāto peļņu, mēs šim maksājumam bijām gatavi, bet vienlaikus nevar noliegt, ka tas ir papildu slogs nozarei kā tādai un vēstījums potenciālajiem investoriem, jo šobrīd šāds regulējums ir noteikts tikai bankām. Nozare par šo jau ir paudusi viedokli, domājot par tā saucamajām mazajām bankām, jo tas sadārdzinās vai apgrūtinās viņu kapitalizācijas celšanas iespējas. Iepriekš, neizmaksājot dividendes un peļņu novirzot kapitālam, tas stiprināja kapitāla bāzi, kreditēšanas kapacitāti un akcionāriem papildus tas neko nemaksāja.

Kā jau ar zināmu laika nobīdi kopumā vērtējat procesu, kā tika pieņemti lēmumi gan par UIN avansa maksājumu, gan hipotekāro kredītņēmēju aizsardzību saistībā ar procentu likmju straujo kāpumu? Bankas ļoti cīnījās par savu pozīciju. Jums ir sajūta, ka izdevās panākt arī kādus kompromisus?

Tagad jau ar mazu laika distanci atskatoties atpakaļ, mēs varam vērtēt divas lietas – gala rezultātu un pašu procesu. Ja diskusija par UIN būtu sākusies savlaicīgāk un būtu skaidrs, uz kādu mērķi valdība plāno iet, tad pie tāda paša fiskālā efekta budžetā bija iespējams nonākt arī ar citiem risinājumiem, neveidojot diferencētu pieeju nozarēm. Tādi priekšlikumi bija un tie nebija unikāli, jo līdzīgas idejas bija uz galda Igaunijā, un tās arī tika īstenotas. Fiskālais efekts būtu viens un tas pats, bet no nozares viedokļa tas saglabātu iespējas audzēt kapitālu vai nodrošināt kapitalizāciju un tādējādi veicināt arī, protams, finanšu stabilitāti.

Savukārt, kad parlaments ķērās pie hipotekāro kredītņēmēju aizsardzības nodevas, tad tur bija 180 grādu pavērsieni no pirmā lasījuma versijas, kas bija grūti aptverama gan juridiski, gan tehniski, gan no loģikas viedokļa. Rezultāts, kas varbūt radīja mazāku finansiālo efektu un administratīvo slogu bankām nekā sākotnēji pieteiktās iniciatīvas, diemžēl nenodrošinās labāko risinājumu, jo atbalsts nav mērķēts tiem, kam tas visvairāk bija nepieciešams. Turklāt ir redzams, ka arī pašiem likumdevējiem pēc likuma pieņemšanas nav skaidrs, kā šī norma darbojas, proti, vai atbalstam ir jāpiesakās vai nav jāpiesakās, cik daudz šis atbalsts sedz. Tas liek uzdot jautājumus, cik šis process bija kvalitatīvs un kas ir ieguvumi. No nozares puses bija priekšlikumi, kā papildus tiem risinājumiem, kas jau bija un ir komercbanku rīcībā, varētu izveidot mērķētāku atbalsta programmu kredītņēmējiem, kuriem situācija ir grūtāka, nevis atbalstu piešķirt faktiski visiem, taču tie neguva interesi no politikas veidotāju puses.

Vai jau esat aplēsuši, cik no jūsu hipotekāro kredītu ņēmējiem saņems šo atbalstu?

Tie būs 99% no mūsu hipotekārā kredītu ņēmējiem, jo atbalsta slieksnis ir ļoti augsts – 250 000 eiro kredīta summas atlikums neatkarīgi no tā, cik īpašumi ar hipotekāro kredītu cilvēkam ir. Un apmēram 75% klientu, no visiem, kas saņems atbalstu, summa būs zem 100 eiro par ceturksni.

Ir dzirdēts arī par tādiem gadījumiem, ka turīgi cilvēki, kuriem ir vēl lielāki kredīti par 250 000 eiro, daļu kredīta pirms laika atmaksā, lai varētu saņemt likumā paredzēto kompensāciju. Jūsu bankā ir bijuši šādi gadījumi?

Tādi precedenti arī ir.

Ja turpinām par to, cik mērķēts ir šis atbalsts, tad cik daudz kredītņēmēju bija problēmas ar maksājumu segšanu augstās inflācijas un pieaugušu EURIBOR likmju dēļ?

Šādi pieteikumi bija, bet jāatzīst, ka to bija salīdzinoši maz. Tādu problemātisku gadījumu, kur mēs redzējām, ka maksātspējas problēmas ir paliekošas vai ilgstošas un var nebūt saistītas tikai ar procentu likmju pieaugumu, piemēram, darba zaudēšana vai pelnītāju skaita samazināšanās mājsaimniecībā, bija vēl mazāk, un bankām šādos gadījumos ir instrumenti, kā rīkoties. Tādēļ mūsu priekšlikums bija paskatīties, kā mēs varam kopā ar valsti izstrādāt risinājumu tiem, kam maksātspējas problēmas ir pastāvīgas, un iedot viņiem garāku maksājumu “atelpas brīdi”.

Dati, ar ko mēs gan kā nozare, gan arī kā banka mēģinājām dalīties un aicinājām izmantot kā atskaites punktu lēmumu pieņemšanas procesā, bija par to, cik liels procents no aizņēmēja ikmēneša ienākumiem ir jānovirza kredīta maksājumiem, ja pieaug procentu likmes. Mūsu analīze par pagājušo gadu – un mēs šiem datiem turpinām sekot katru mēnesi – uzrāda to, ka aptuveni 13-15% no kredītņēmējiem maksājumi ir starp 30%-40% no mēneša ienākumiem un ap 15-17% tie ir virs 40% no mēneša ienākumiem. Tas gan vēl automātiski nenozīmē to, ka šiem kredītņēmējiem ir grūtības, jo, piemēram, ja ir lieli ienākumi, tad kredītā var maksāt pat pusi vai vairāk un tas neradīs sarežģījumus. Tomēr tā ir nosacīta robežšķirtne, un arī mūsu regulācijās ir noteikts, ka maksājums 40% apmērā no mēneša ienākumiem ir augšējā robeža, kuru piešķiršanas brīdī var rēķināt kredīta apkalpošanai, lai kredītņēmējs neuzņemtos par daudz.

Cik lielu summu “Swedbank” par pirmo ceturksni pārskaitīs Valsts ieņēmumu dienestam izmaksām hipotekārajiem kredītņēmējiem?

Tie ir gandrīz 10 miljoni eiro, un šis maksājums jau ir veikts. Kredītņēmēji no Valsts ieņēmuma dienesta savos kontos kredītprocentu kompensācijas saņems aprīlī.

Bankas arī pauda, ka šo regulējumu apstrīdēs. Cik tālu ir ar šo jautājumu?

Tas ir jāizdara sešu mēnešu laikā pēc likuma pieņemšanas, un šobrīd mēs esam saņēmuši juridisku izvērtējumu par likumdošanas trūkumiem hipotekārā kredīta ņēmēju aizsardzības nodevas gadījumā, tomēr vērtējam arī citus aspektus, un lēmums par tiesvedības uzsākšanu vēl nav pieņemts. Mēs ļoti nopietni izturamies pret šādiem lēmumiem.

Apstrīdēs visas bankas kopā caur Finanšu nozares asociāciju?

Pašlaik katra banka regulējumu un tiesvedības uzsākšanu vērtē pati. Ja vairākas bankas vēršas tiesā par vienu un to pašu jautājumu, iespējams, Satversmes tiesā sūdzību procesi vēlāk var tikt apvienoti. Taču pats juridiskais process paredz, ka sūdzību nevar iesniegt asociācija – tas ir jāiesniedz katrai bankai atsevišķi.

Tomēr Saeimas juristi arī piestrādāja, lai šos grozījumu nebūtu tik viegli apstrīdēt.

Tāpēc arī mēs redzam evolūciju starp lasījumiem. Ar sākotnējām grozījumu versijām, kas gan konfliktēja ar atbilstības prasībām, gan uzlika bankām pienākumu pildīt valsts funkcijas un faktiski nebija izpildāms, varēja no Saeimas nama uzreiz vērsties Satversmes tiesā. Atsevišķi aspekti tika pakāpeniski mazināti. Vienlaikus Eiropas Centrālā banka (ECB) norāda gan uz likumdošanas procesa pārkāpumiem, kad likumdevējs atbilstoši Eiropas normām par šādu priekšlikumu nav konsultējies ar ECB, gan izteica kritisku viedokli par to, ka risinājums nav mērķēts.

Tomēr vai izvērtējuma rezultātā jūs varat pieņemt lēmumu arī nevērsties Satversmes tiesā, jo nav lielas izredzes uzvarēt, vai arī jautājums ir tikai par sūdzības pamatojuma izstrādi?

Ja mēs uz šiem likuma grozījumiem skatāmies no precedenta viedokļa, tad tas, protams, ir izteikti negatīvs signāls investoriem. Jau pagājušogad vairākas reizes izskanēja, ka tā tomēr ir patvaļīga iejaukšanās privātā sektora līgumiskajās attiecībās. Tādēļ būtisks ir jautājums, vai tas ir uzskatāms par vienreizēju risinājumu vai, neko nedarot un šos konkrētos likuma grozījumus neapstrīdot, tiek pavērta iespēja līdzīgiem nākotnes lēmumiem par valsts mēģinājumu iejaukties jebkurā privātā uzņēmējdarbībā. Šis nav tikai juridisks jautājums par to, vai tu tiesā vari uzvarēt vai zaudēt. Taču, skatoties uz priekšu, mēs visi esam vienā laivā, un Latvijai šobrīd ir ļoti daudz izaicinājumu, tādēļ mēs daudz labprātāk sēdētu ar politikas veidotājiem pie viena galda un strādātu pie kopīgiem risinājumiem valsts straujākai ekonomikas izaugsmei, nekā tiesātos.

Kā vērtējat iespēju fiziskajām personām vieglāk nomainīt hipotekāro kredītu devēju? Vai kredītņēmēji jau par to interesējas?

Tieši šogad, ņemot vērā hipotekāro kredītņēmēju atbalsta maksājuma faktoru, šīs normas piemērošana praksē nenotiks strauji, jo, ja kredīta ņēmējs tagad nomaina banku, viņš ar jauno līgumu vairs nekvalificēsies kompensācijas saņemšanai. Līdz ar to viena likuma efekts ar otru agrāk pieņemtu likumu tiek pārspēlēts uz priekšu. Pašlaik kredītņēmējam tas nav finansiāli izdevīgi, vai arī tad citas bankas piedāvājumam ir jābūt tik būtiski labākam, lai kompensētu neiegūto atbalsta maksājumu.

Tomēr kopumā tā ir laba ziņa, jo tirgus kļūs dinamiskāks. Tāpat laba ziņa ir, ka atgriezīsies iespēja reklamēt hipotekāros kredītus. Klienti noteikti būs ieguvēji.

Latvijas Bankas ekonomisti ir aplēsuši, ka tīri teorētiski kredītu pārfinansēšana būtu finansiāli izdevīga mazliet vairāk nekā trešdaļai no visiem hipotekārajiem kredītiem. Ko redzat, ja vērtējat savu hipotekāro kredītu portfeli?

Lai komentētu šos aprēķinus, būtu jāiedziļinās Latvijas Bankas speciālistu lietotajā metodoloģijā, bet “Swedbank” gadījumā mums ir virs 40 000 aizņēmēju un ir skaidrs, ka šajā kopā ir gan riskantāki, gan mazāk riskanti klienti. Savukārt risks, protams, atspoguļojas vai nu lielākā nodrošinājuma prasībā, vai augstākā kredīta cenā. No tāda viedokļa pateikt, ka visi, kuriem ir augstāks cenas diapazons, varēs migrēt uz zemāku cenas diapazonu, ir ļoti grūti. To tirgus pats sakārtos, jo cita banka pirms piedāvājuma izteikšanas kredītņēmēju vērtēs no jauna. Tāpat jārēķinās, ka ir arī citi iemesli, kāpēc klienti izvēlas kādu konkrētu banku, piemēram, tāds subjektīvs aspekts kā pakalpojumu ērtums (sevišķi – internetbankas) vai vēlme, lai visi finanšu risinājumi būtu vienuviet.

Kādas izmaiņas tas vispār varētu nest hipotekāro kredītu tirgū? Vai varētu mainīties daudzas lietas, par ko bankas kritizētas? Viens tāds piemērs ir, ka bankas nosacīti novelk robežas, kur īpašumus kreditē un kur nē. Piemēram, ja cilvēks, pat ja viņam viss ir kārtībā ar ienākumiem, izdomā, ka viņš grib pirkt māju meža vidū laukos un tagad dzīvot tur, tad viņam hipotekāro kredītu nedod, jo tas nav Pierīgas ciemats.

Kritēriju diapazons ir ļoti plašs, un tiek vērtēta aktīva vērtība ilgtermiņā. Ļoti bieži daži gadījumi tiek vispārināti, bet patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu. Diemžēl par reģionālo finansēšanu ir ļoti daudz dažādu “leģendu”, kas ļauj nevis godīgi paskatīties uz reālo situāciju un meklēt risinājumu, bet gan sākt kādu vainot. “Swedbank” nevelk robežas, cik tālu no Rīgas finansē vai nefinansē mājokļu iegādi. Mēs finansējam visā Latvijā – pagājušajā gadā 30% no visiem izsniegtajiem hipotekārajiem kredītiem bija mājokļu iegādei vai būvniecībai reģionos, un te nav ņemta vērā Pierīga, kas ir par pieciem procentpunktiem vairāk nekā 2022.gadā. Visvairāk kredītu izsniegti Jelgavas, Ogres, Liepājas un Valmieras novadā, kamēr viszemākā aktivitāte vērojama Latgalē. Kopumā mājokļu iegādei reģionos pērn izsniegti 80 miljoni eiro, un vidējā aizdevuma summa sasniedz 65 000 eiro.

Cits jautājums – uz kādiem nosacījumiem un vai visi darījumi saņem atbalstu. Ja kādā reģionā vienkārši nepastāv nekustamo īpašumu tirgus, tad tam ir tieša ietekme uz reģionā esošo īpašumu vērtībām. Latvijas apstākļos hipotekārais kredīts, it īpaši, ja tas ir vienīgajam mājoklim, tomēr ir viens no pamata ilgtermiņa labklājības veidošanas instrumentiem. Katrs mēneša maksājums ir faktiski uzskatāms par uzkrājumu, jo, nomaksājot kredītu, cilvēkam ir neapgrūtināts īpašums, kuru viņš, piemēram, ejot pensijā vai sākot citu dzīves fāzi, var pārdot un pārvērst citā aktīvā. Ja šis aizņēmējs ļoti apzinīgi visus 25 gadus vai citu laika termiņu nosacītajā vietā X kredītu ir nomaksājis, bet demogrāfijas, ekonomikas transformācijas un citu iemeslu dēļ šis īpašums ir zaudējis vērtību, tad viņš faktiski savu uzkrājumu nav izveidojis. Ar to es gribu teikt, ka runa nav tikai par bankas interesi par nodrošinājumu, bet par kredītņēmēja apzinātu izvēli par savu risku un ieguvumu. Svarīgi ir arī, lai, mainoties dzīves apstākļiem, cilvēks var īpašumu pārdot un nepalikt pēc tam bez īpašuma, bet ar kredītsaistībām tikai tāpēc, ka īpašuma vērtība vairs nav tāda, kā iecerēts. Ja cilvēkam ir jau daļa finansējuma, ienākumi, kas ļauj amortizēt kredītu īsākā termiņā, tad risks ir mazāks, pie kam ne vienmēr vajadzīgs ir hipotekārais kredīts – mums ir arī citi finansējuma veidi, kā pie šīs mājas meža vidū tikt.

Bet ir arī labi piemēri, kur bankas un valsts efektīvi sadarbojas, ja ir redzama tirgus nepilnība, – tās ir garantiju programmas. Piemēram, tas attiecas uz reģioniem, kur mājokļu pieejamība ir jautājums, kurš apgrūtina uzņēmēju iespējas piesaistīt darbaspēku. Ja valsts redz, ka kādā reģionā dzīvojamā fonda attīstībai ir vērts investēt valsts līdzekļus caur garantiju programmām, tad arī bankas un kredītņēmēji uzņemsies daļu sava riska un līdzdarbosies. Kā arī otrādāk – ja tirgus darbojas, tad tur nevajag veikt kaut kādu intervenci no valsts puses. Tas noteikti būs aktuāls jautājums līdz ar tā saucamās valsts bankas iniciatīvu.

Kā jūs vispār vērtējat šo ideju? Galu galā valsts komercbanka jau Latvijā bija, tad to likvidēja, tagad atkal vajagot dibināt. Tāpat valsts nodrošināja 2.līmeņa pensiju pārvaldību, tad no tā atteicās, tagad izskan idejas, ka atkal vajag atgriezties šajā tirgū.

Līdzīgi kā diskusijā par hipotekāro kredītņēmēju atbalstu, te ir jānodala emocijas un lozungi no datos un analīzē balstītu lēmumu pieņemšanas. Mēs tomēr jau vairāk nekā 30 gadus dzīvojam sistēmā, kas balstās privātā iniciatīvā brīva tirgus apstākļos un privātajā kapitālā. Valsts iesaistās tur, kur brīvā tirgus instrumenti kaut ko nevar sakārtot vai kur ir saprotami objektīvi iemesli, piemēram, valsts drošības un stratēģiskās intereses. Šobrīd tāda visiem saprotama un datos balstīta iemesla, tas ir tirgus nepilnības, valsts bankas veidošanai nav. Ir tikai tas, ko sauc par “anecdotal evidence” (anekdotisks pierādījums jeb pierādījums, kas balstās nevis datos, bet kāda personīgajā pieredzē vai novērojumā – red.), kad kāds nevar atvērt kontu vai dabūt kredītu iecerētajā adresē. Visaptveroša kvalitatīva pētījuma un diskusijas par to, vai tiešām finanšu sektorā pastāv tirgus nepilnības, īsti nav. Jau šobrīd darbojas “Attīstības finanšu institūcija “Altum”” ar vairāk nekā 40 programmām, no kurām lielākā daļa ir tieši paredzētas mērķiem, kur objektīvā procesā ir konstatētas tirgus nepilnības, kurām ir jārod risinājums. Taču tagad ir izvilkts lozungs par valsts banku, jo komercbankas pelna un it kā nekreditē. Vienlaikus joprojām neviens nav pateicis, kāds būs šādas valsts bankas mandāts, tādēļ arī, godīgi sakot, šajā posmā ir kaut ko grūti komentēt sīkāk, jo mēs neesam dzirdējuši priekšlikumus. Biznesa loģika gan saka, ka, ja valsts banka finansēs tur, kur objektīvi nav tirgus, tad neveiksmes gadījumā zaudējumus segs no akcionāru jeb šādā gadījumā – valsts budžeta līdzekļiem.

Mēs arī esam pārliecināti, ka uzņēmums, kuram ir ilgtspējīgs biznesa modelis, laba pārvaldība un reputācija, kura nerada šaubas, var saņemt finansējumu komercbanku sektorā, turklāt izvēloties starp konkurējošiem piedāvājumiem. Ja skatāmies uz lielajiem infrastruktūras projektiem vai lielajiem uzņēmumiem, tad arvien redzamāka ir arī institucionālo kreditētāju, tādu kā Eiropas Investīciju banka vai Ziemeļu investīciju banka, klātbūtne, kas izvēles iespējas padara vēl plašākas. Un tad ir jautājums, kas tad ir tas klientu profils, kuram risinājumus piedāvās valsts? Ja tas ir klients, kuram komercbanku sektora ieskatā nav ilgtspējīga biznesa modeļa, kuram nav labas pārvaldības, kuram ir reputācijas riski, vai tā ir tā klientu bāze, uz kuru būtu jāskatās valsts veidotai bankai? Es varu tikai izteikt jautājumu, vai visi nodokļu maksātāji ir gatavi kolektīvi apmaksāt šādas iniciatīvas rēķinu, un kas liek domāt, ka šoreiz tas būs veiksmīgi?

Arī par pensiju fondiem ir izskanējuši paziņojumi virsrakstu līmenī, bet nekā konkrēta, ko vērtēt, nav.

Taču, kā jau teicu, mēs labprāt kopā strādātu pie reālu, datos un kvalitatīvā analīzē balstītu problēmu risināšanas Latvijas tautsaimniecībā un netērētu enerģiju atturēšanai no uzkāpšanas uz vecajiem grābekļiem.

Par izmaiņām banku sektorā. Ir izskanējis, ka gan “Citadelei”, gan “Luminor” tiek meklēti jauni īpašnieki. Cik reāli konkrētajā ģeopolitiskajā situācijā ir iespējams piesaistīt investorus ar tik liela mēroga investīcijām?

Kad sākās pilna mēroga karš Ukrainā, pirmajās nedēļās bija ļoti liels satraukums un neskaidrība. Tomēr pēc kāda laika bija skaidri redzams, ka no Baltijas valstīm nenotiek tā saucamā kapitāla bēgšana. Protams, viens iemesls bija arī tas, ka mums nav tik attīstīti kapitāla tirgi, kuros ar dažiem klikšķiem var pārdot aktīvus un doties prom. Savukārt tā saucamā fiziskā aiziešana, ja tu gribi aizvērt rūpnīcu, pārdot nekustamo īpašumu vai pārbūvēt procesus, prasa ilgāku laiku. Tas nenotika, un secinājums tomēr bija, ka šeit primāri ir investori, kuri bija izvērtējuši ģeopolitisko risku un pieņēmuši to kā raksturīgu šim reģionam. Tādēļ, lai arī bija šoks, tā nebija tēma, ko neviens investors nebūtu iepriekš apsvēris, un tāpēc tanī brīdī nesekoja straujš “atsitiens”.

Protams, kā vienmēr šādos gadījumos, pēc kara sākuma tirgū bija redzama aktivitāte, jo vienmēr var būt kāds, kurš grib aiziet par jebkuru cenu, un interesenti tad var iegādāties aktīvus ar daudz lielāku atlaidi nekā parasti. Tādēļ bija redzama selektīva interese no tā saucamajiem diskonta aktīvu investoriem, bet viņu interese ātri apsīka, jo, ja kāds arī gribēja pārdot, tad laikam ne par tik zemu cenu, uz kādu viņi cerēja.

Arī tagad, kad karš Ukrainā turpinās, mēs neredzam investoru aiziešanu. Tie, kas te darbojas, to turpina darīt un arī attīstās. Taču vienlaikus jāsaprot, ka ar šādu ģeopolitisko fonu aicināt jaunus investorus – un ir pat vienalga, vai mēs runājam par banku vai jebkuru citu sektoru, – ir grūtāk, šis ir sarežģītāks laiks. Taču negribu apgalvot, ka neviens nekad un ne par kādu cenu uz šejieni nenāks. Tas drīzāk ir jautājums par līdzsvaru starp vēlamo cenu, ko grib pārdevējs, un gaidāmo cenu, ko kāds ir gatavs maksāt. Tas attiecas arī uz bankām.

“Swedbank” būtu interese paplašināties, pārpērkot kādu no konkurentiem?

Atbilde ir diezgan viegla. Daudzos pamata biznesa segmentos mēs esam tuvu tam tirgus koncentrācijas līmenim, kur sākas konkurences uzraudzība un ierobežojumi. Ja mums hipotekāro kredītu tirgū ir, piemēram, 40% tirgus daļa, tad nozīmīgas tirgus daļas palielināšana būtu sarežģīta no konkurences nosacījumu viedokļa.

Latvijas banku sektoram pēdējā laikā tieši pārmet pietiekami lielas konkurences trūkumu. Tagad tirgū ienākt gatavojas “Indexo Banka”, no mazajām bankām ambīcijas augt demonstrē “Signet Banka”. Kā jūs vērtējat tagadējo situāciju?

Es domāju, ka viss notiek secīgi, jo ekonomika attīstās, iedzīvotāju labklājība kopsummā aug un, protams, tas rada lielāku piedāvājumu. Mēs esam piedzīvojuši arī tādu fāzi, ka banku bija ļoti daudz, un tirgus bija “pārbankots” (overbanked) un hipotekārās kreditēšanas segmentā darbojās septiņas astoņas bankas. Tad notika tirgus konsolidācija, un tagad Latvijā ir četras universālās bankas, kā arī specializētie aizdevēji. Tas, ka parādās jauni spēlētāji, ir apliecinājums tam, ka tirgus potenciālam ir ticība. Savukārt mums pašiem ir iespēja būt vitāli labā formā, saprotot to, ka konkurence būs lielāka. Arī ekonomikai tas ir labi, ja jebkurā no nozarēm saasinās konkurence, jo no tā iegūst gala patērētājs. Protams, jādomā ir par mērogu, jo ir skaidrs, ka uzreiz neizveidosies piektā lielā universālā banka, bet noteiktās tirgus nišās konkurence kļūs asāka.

Kā pēc EURIBOR likmju kāpuma ir mainījies pieprasījums pēc kredītiem gan privātpersonu, gan juridisko personu segmentā?

Kad sākās 2023.gads un vēl nerisinājās politiskās debates par EURIBOR likmēm un cenu intervenci, kā arī turpināja augt inflācija, mēs apzinājāmies, ka tas vājinās pieprasījumu pēc hipotekārajiem kredītiem. Tādēļ arī tapa zaļās finansēšanas piedāvājums, kur pirmos divus gadus pievienotā likme bija nulle augstas energoklases īpašumiem un auto. Tas bija atbildes solis, lai kaut kādā mērā atbalstītu klientus un veicinātu pieprasījuma pusi un tam bija rezultāti – mēs pagājušajā gadā zaļajā finansēšanā izsniedzām vairāk nekā 100 miljonus eiro. Tagad, kad gads ir noslēdzies, mēs redzam, ka pretēji politiskajai retorikai, klientu aktivitāte tomēr ir bijusi lielāka, nekā varēja gaidīt gada sākumā. Ja skatāmies pret 2022.gadu, tad jaunās kreditēšanas apjoms ir samazinājies par 10%. Es domāju, ka, saliekot visu kopā, pret tām gaidām un sajūtām, kādas bija sākotnēji, gads ir bijis ļoti stabils. Citās Baltijas valstīs kritums bija lielāks. Ja kreditēšanas apjomi būtu auguši, tas būtu pārsteigums.

Kā jūs vērtējat kredītu kvalitāti? Hipotekārajiem kredītiem ir ieviests atbalsts, bet vai uzņēmumiem nav vairāk problēmu ar kredītu nomaksu?

Kredītu kvalitāte šobrīd turpina būt ļoti laba. Ja runājam par mājsaimniecībām, tad darba tirgus ir spēcīgi noturīgs, turpinās nominālās algas pieaugums. Tas nozīmē to, ka tagad mēs ieejam fāzē, kad reālā pirktspēja atkal sāk pieaugt. Cilvēkiem kā vienmēr var būt individuālas problēmas, bet sistēmiski tādu nav, un tas atspoguļojas mājsaimniecību kredītu kvalitātē.

Arī uzņēmumu kredītu kvalitāte ir laba. Tas ir likumsakarīgi, jo mēs visi daudzu gadu garumā esam bijuši pietiekami apdomīgi un izvērtējuši visus riskus – gan bankas aizdodot, gan uzņēmumi aizņemoties. 2021. un 2022.gads uzņēmumiem bija pat ļoti labs, un daudziem ir arī izveidoti zināmi uzkrājumi un kapitāla rezerves. Skaidrs, ka katrā nozarē ir savi izaicinājumi, tomēr daudzu jomu uzņēmumi šajā periodā spēja inflāciju un augošos izdevumus pārlikt uz gala cenu. Tagad ir redzams, ka peļņas maržas samazinās un izmaksas vairs nevar tik viegli pārlikt uz gala cenu, jo tirgus ir vājāks. Arī ārējos tirgos izaugsme ir sabremzējusies, bet tas nav nekas tāds, ko vidējā termiņā nevarētu pārvarēt. Ja mēs salīdzinām ar 2008., 2009. gadu, tad tagad ir pilnīgi cita situācija – šobrīd kredītu kvalitāte ir ļoti laba.

Ņemot vērā to, ka Latvijas ekonomikā nav redzama izaugsme, ārējie tirgi ir vāji, pašlaik vispār parādās jauni projekti, kuriem uzņēmēji vēlas saņemt aizdevumus?

Lūk, šī ir tēma, par kuru mēs labprāt spriestu ar politikas veidotājiem, ar uzraugiem, ar nozaru asociācijām, nevis turpinātu atgaiņāties no lozungiem, ka bankas nekreditē. Mēs kā veca, saplīsusi plate atkārtojam, ka problēma nav piedāvājuma pusē, bet gan pieprasījuma pusē. Mēs darbojamies trijās Baltijas valstīs – un ne tikai mēs, arī citas bankas -, mums ir vienāda riska apetīte, praktiski identiski instrumenti un mēs redzam, kādas ir investīcijas un aktivitāte kaimiņvalstīs un kāda tā ir šeit. Latvijā nav tik liela pieprasījuma pēc kredītiem, kas atspoguļo arī nepietiekamo investīciju aktivitāti. Mūsu kreditēto uzņēmumu portfelis aug, bet tas aug vien par pāris procentiem. Lai mēs izlīdzinātos ar Eiropas Savienības ekonomikas vidējo līmeni, mums ir jāaug, t.i., jāinvestē, straujāk. Šī augšana ir jāfinansē, un nav tik būtiski, vai tie ir Eiropas fondi, valsts atbalsts vai banku finansējums. Tādēļ es ceru, ka šogad būs kvalitatīvāka diskusija par šo izaugsmes jautājumu, kā veidot apstākļus, lai projektu būtu vairāk.

Uzskatāms piemērs ir kaut vai atjaunojamās enerģijas nozare. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā stāsts par enerģētisko neatkarību no vienas puses un ilgtspēju no otras puses kļuva īpaši aktuāls. Izveidojās liela investīciju kategorija – saules, vēja enerģijas parki. Arī te mēs redzam, ar kādu tempu iet uz priekšu mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņi un kur esam mēs. Protams, ka te ir arī vēsturiski strukturālās atšķirības, jo mums ir HES ar tā pienesumu energobilancē, kamēr kaimiņiem tā nav. Bet, redzot kādā tempā viņi realizē jaunos projektus, kur no biznesa viedokļa ir svarīgs arī laika jautājums, lai noķertu to dekādi, kad cenas ir augstākas un projekti ātrāk atmaksātos, mēs atkal atpaliekam. Te atkal izlien ārā šie īleni gan par atļaujām, gan pieslēgumiem, gan valsts kapitālsabiedrību spējām autorizēt savas investīcijas un tā tālāk, un mēs atkal ejam uz priekšu gausāk nekā mūsu kaimiņi.

Pašlaik ir prognozes, ka ECB gada vidū ķersies pie bāzes procentu likmju samazināšanas. Kas tālāk notiks ar termiņdepozītu likmēm? Tikko ECB samazinās savas likmes, jūs arī samazināsiet?

Naudas cena ir tirgus diktēta, un gan depozītu, gan arī, protams, kredītlikmes korelē ar finanšu tirgus cenu līmeņiem. Kad ECB mainīs monetārās politikas virzienu, uz to reaģēs gan finanšu tirgi, gan līdz ar to arī banku cenrāži. Es, protams, nevaru pateikt datumu.

Pirmā korekcija jau ir notikusi, un garāko termiņu depozītu – uz gadu un ilgāk – likmes jau ir koriģētas vienu solīti uz leju. Īstermiņa noguldījumu likmes vēl ir pietiekami stabilas, un, piemēram, es neesmu citur redzējis, ka par pieprasījuma noguldījumu, kāds ir mūsu krājrīks, maksātu 2,5%.

Vai tad, kad termiņa depozītiem pieauga likmes, cilvēki uz to reaģēja un pārlika naudu, kas iepriekš varbūt vienkārši stāvēja norēķinu kontā?

Jā, protams. Vienlaikus ir jāatceras, ka 12 mēnešu depozītā naudu var noguldīt tie, kuriem ir pārliecība, ka tā šajā laikā nebūs vajadzīga. Tie, kuriem nauda var būt vajadzīga operatīvāk, var izmantot krājrīku.

Mana prognoze ir, ka procentu likmju ceļš uz leju būs nedaudz gausāks, nekā bija uz augšu, un pie nulles likmes pārskatāmā nākotnē mēs neatgriezīsimies. Tā kā bija seši septiņi gadi, kad likmes bija nulle un bankas faktiski maksāja par klientu naudas glabāšanu kontos.

Kādas ir prognozes par šā gada bankas finanšu rezultātiem?

“Swedbank” ir biržā kotēts uzņēmums, tādēļ nekādas prognozes ar skaitļiem es nevaru saukt, bet ir skaidrs, ka pērn lielā vilkme peļņas pieaugumam bija straujais procentu likmju kāpums. Ja likmes kritīsies, tad var pieņemt, ka vilkmes uz augšu vairs nebūs. Lai arī netiek prognozēts, ka likmes atgriezīsies pie nulles, kas vēl bija 2022.gada realitāte, ir skaidrs, ka sasniegt pērnā gada rezultātus būs grūti.

Otra lieta, kas ietekmē bankas rezultātus, ir klientu aktivitāte. Mēs pašlaik te neredzam fundamentālas pazīmes negatīvā virzienā. Darba tirgus ir stabils, ir sagaidāms, ka atkal būs redzams cilvēku reālo ienākumu pieaugums, kas atspoguļosies patēriņā. Savukārt sistēmiskais izaicinājums ir investīcijas, no kā ir atkarīgs, vai būs aktivitāte uzņēmumu pusē, kas tālāk jau atspoguļojas mūsu kredītportfeļa dinamikā. Taču kritumu mēs šeit nesagaidīsim, drīzāk jautājums ir, kāda būs izaugsme.

Jau teju divus gadus ir ieviestas arī apjomīgas sankcijas. Es pieļauju, ka bankām ir diezgan vienkārši iesaldēt līdzekļus sankcijām pakļautu cilvēku vai juridisku personu kontos, bet kādi secinājumi ir par darījumiem un spējām izsekot tos?

Tas ir ļoti sarežģīts stāsts. Sankcijas pastāvēja arī pirms tam, bet no 2022.gada sankciju paketes nāca klāt nevis reizi gadā, bet pa mēnešiem, tādēļ banku pusē bija jāizdara ļoti liels darbs, lai nodrošinātu savu tehnisko un operacionālo gatavību. Šajā ziņā pa šiem diviem gadiem ir izdarīts ļoti daudz. Taču viena lieta ir bankas spēja konstatēt sankcijām pakļautus gadījumus, bet otra – lēmums strādāt ar vienu vai otru klientu, saprotot, kāds ir sankciju un naudas atmazgāšanas risku novēršanas (AML) riska profils. Turklāt te nav runa par gadījumiem, kur sankciju dēļ darbu turpināt nedrīkst, jo tas ir pilnīgi skaidrs. Taču, ja klienta biznesa modelis ietver paaugstināt sankciju un AML risku, kas ir grūti pārvaldāms, tad mēs droši vien ar tādu klientu nevaram strādāt. Mēs tomēr esam universāla banka, kas strādā ar simtiem tūkstošu privātpersonu un desmitiem tūkstošu uzņēmumu. Tiem, kas strādā šaurākos segmentos, iespējams, ir citādāk. Vienlaikus ir jāsaprot, ka mēs dzīvojam vidē, kur riski ir klātesoši, un vienmēr ir jautājums, vai paši uzņēmēji spēj pārvaldīt savus riskus un no tiem izrietošas sekas.

Ir gandarījums, ka ir notikusi evolūcija arī valsts pusē un tagad Finanšu izlūkošanas dienests būs institūcija, kas konsolidēs visus sankciju jautājumus. Iepriekš tomēr bija jautājumi, kas bija jārisina ar Ārlietu ministriju, jautājumi, kas jārisina ar muitu, ar Latvijas Banku. Vienas pieturas risinājums palīdz.

Nesen ASV vēstnieks Latvijā teica, ka bankas neatver kontus pat ASV uzņēmumiem. Tas atbilst patiesībai?

Pērn darbojās arī parlamentārā izmeklēšanas komisija par tā saucamā finanšu sektora “kapitālā remonta” sekām, kur arī izskanēja daudz pārmetumu. Sākoties diskusijām par UIN un hipotekāro kredītņēmēju atbalstu, gan tas viss noklusa. Te atkal var runāt par šiem “anecdotal evidence”, kas ir kāda deputāta “santehniķis” vai “lielie investori”, kas it kā ir apstaigājuši visas bankas un neviens ar viņiem nav runājis, un tad ir fakti, cik uzņēmumu un privātpersonu mēs gada laikā atveram kontus – un tie ir vairāki desmiti tūkstošu. Taču šie pozitīvie argumenti neizpelnās tādu uzmanību. Protams, ka var gadīties problēmas, kuras ir jāanalizē, un jā – mēs strādājam, lai uzlabotu klienta pieredzi saskarsmē ar banku tieši likumdošanas un regulējuma prasību izpildei, bet nevar absolutizēt, ka viss ir slikti.

Ir arī jāsaprot, ka bija laiks, kad virs mums karājās Damokla zobens “Moneywal” un pelēkā saraksta veidolā, un tādēļ šis svārsts savulaik tika aizkustināts par tālu, jo nebija laika un citu iespēju. Tas viss tagad ir normalizējies, tādēļ runa te ir tikai par gaidām. Ja kāds pieņem, ka varēs atnākt uz banku un tā, neko neprasot, tūliņ atvērs kontu, tad šādas situācijas gan vairs nebūs. Savukārt tas, ka bankām ir jāuzlabo komunikācija un skaidrojums, kāda informācija tiks prasīta, lai uzņēmējam būtu vieglāk sagatavot visu nepieciešamo jau laikus, mēs apzināmies, un pie tā tiek strādāts.

Vai vērojat kādas izmaiņas krāpnieku darbībā?

Krāpnieku darbības veidos nepārtraukti ir kaut kas jauns, tādēļ to var salīdzināt ar tādu skrējienu kalnā, lai ar tehnoloģiskiem risinājumiem no vienas puses un ar izpratnes un finanšu pratības veicināšanu sabiedrībā no otras puses censtos šīs tendences bremzēt. Tas ir pietiekami izaicinoši, bet vienlaikus arī mēs strādājam pie jauniem risinājumiem, tostarp sistēmiskiem, kas prot atpazīt neloģiskas darbības. Taču te ir arī jāsaprot, ka bankas nav vienīgā nozare, kas var risināt šīs problēmas, piemēram, tie ir arī sakaru operatori u.tml. Kopumā tā ir tāda nebeidzamā cīņa. Sudraba maliņa tam gan ir tāda, ka arī mēs iemācāmies arvien labāk šādus gadījumus novērst un izglābt pēc iespējas vairāk klientu līdzekļu. Arī paši klienti var veikt vairākas darbības, un te es domāju, ne tikai apdomāt divreiz, kur vada savus autentifikācijas datus, vai lieku reizi apdomāt, vai tiešām banka vai valsts pārvaldes iestādes pēkšņi pašas zvana un runā krievu valodā, bet arī, piemēram, pārskatīt savus maksājumu limitus internetbankā, jo katra darbība, kas liek padomāt, dod iespēju izvairīties no kļūdīšanās un neapstiprināt darbības, ko pats cilvēks nav iecerējis veikt.

Vai jūs redzat iespējas šo tendenci arī pārlauzt?

Krāpnieki ir bijuši visos laikmetos. Tādēļ jautājums no vienas puses ir par risinājumiem un to, kāds to arsenāls ir banku, sakaru operatoru un tiesībsargājošo struktūru pusē, bet no otras puses ir jautājums arī par juridisko atbildību jeb par to, ar ko krāpnieki riskē. Tāpat uz svaru kausiem ir finanšu pakalpojumu pieejamība un ērtums, kas nodrošina arī labāku ekonomikas funkcionēšanu. Kā piemēru es varu minēt zibmaksājumus, kas tagad ir pat normatīvos iekļauta prasība, kas bankām ir jānodrošina. Taču tas ir arī ļoti izdevīgi krāpniekiem, jo izkrāpto naudu ļoti ātri var izlaist caur dažādiem kontiem, lai to vairs nevar izsekot un apturēt, tātad – atgūt. Līdz ar to var jau “noraut stopkrānu” un, piemēram, vairs nenodrošināt zibmaksājumus, bet tad berze parādīsies citās vietās finanšu sistēmā – pārskaitījumi notiks lēnāk un nebūs tik ērti. Vēl gan pieminēt var arī krāpniecības gadījumu vienojošo lielumu – cilvēku uzticēšanos. Varbūt pienācis laiks arī runāt par to, cik kritiski mēs kā sabiedrība izvērtējam notiekošo un cik bieži neiedziļināmies situācijās, kas pēc tam šķiet acīmredzami aizdomīgas, bet steigā to nepamanām.

Banka arī paziņojusi, ka maijā mainīs maksājumu karšu komisijas maksu piemērošanas kārtību, ieviešot pamatkomplektu. Kāpēc šāds lēmums pieņemts?

Tā nedaudz ir arī bankas pakalpojumu cenu noteikšanas modeļa maiņa no mainīgām uz fiksētām izmaksām. Piemēram, pašlaik klients maksā par maksājumu karti. Ja klients veic maksājumu bankas iekšienē, tas nemaksā neko, ja uz kādu citu banku, tad tam ir noteikta komisijas maksa. Tagad mēs ieviesīsim pamatkomplektu, kas ir bankas konts, internetbanka, norēķinu karte, klientu apkalpošanas centra pakalpojumi, bankomātu tīkls, maksājumu iespējas līdz 10 maksājumiem mēnesī uz citām bankām Latvijā, un tam visam būs viena cena. Tas ir līdzīgi kā par daudziem citiem pakalpojumiem, sākot no straumēšanas platformām un beidzot ar mobilo sakaru operatoriem, kur pašlaik ir viena abonēšanas maksa. Mēs proaktīvi esam izvēlējušies spert šo soli, lai klientiem tas būtu vienkāršāk, saprotamāk un ērtāk. Kopumā ieguvēji būs klienti.

Varētu mainīties vēl kādas komisijas maksas?

Cenrādi mēs pārskatām regulāri, bet strukturālas izmaiņas bez tām, par kurām esam paziņojuši, pašlaik nav plānotas.