Pirms 41 gada divi Mākslas akadēmijas studenti – Imants Lancmanis un Leopolds Kļaviņš – pirmo reizi nokļuva Rundāles pilī.
Pirms 41 gada divi Mākslas akadēmijas studenti – Imants Lancmanis un Leopolds Kļaviņš – pirmo reizi nokļuva Rundāles pilī.
Drīz vien, 1964. gada 11. maijā, viņi tika pieņemti darbā par zinātniskajiem līdzstrādniekiem un pils muzejā strādā joprojām.
Vējdzirnavu vietā – pils
Imants Lancmanis, muzeja direktors kopš 1975. gada, domā, ka nejaušības nepastāv: “Viss jau ir iepriekš nolemts. Eksistē mums neizdibināmu cēloņu izraisītas likumsakarības. Acīmredzot tā vajadzēja notikt. Mēs ar studiju biedriem bijām izdomājuši Bauskas apkārtnē iegādāties vējdzirnavas un izbūvēt glezniecības darbnīcu. Mākslas vēstures laboratorijas vadītājs Jurģis Skulme ieteica aprunāties ar Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja direktoru Laimoni Liepu. Atbraucām, satikāmies, apmeklējām Ādžūnu dzirnavas. Tad Laimonis Liepa jautāja, varbūt mēs labāk gribētu dzīvot pilī. Viņš pats vēl nezināja, ko iesākt ar izpostīto arhitektūras pieminekli. Arī es nedomāju, ka Rundāles pils varētu kļūt par manas dzīves galveno saturu.”
Imants Lancmanis spilgti atceras agras bērnības vīziju, kad māte pirmo reizi viņam parādījusi 1933. gada pastkarti ar Rundāles pils fotogrāfiju. “Kas tā par pili, ja nav torņu?” zēns bijis neizpratnē.
Pētījumi sākas arhīvā
Leopoldam Kļaviņam un Imantam Lancmanim pirmā apmešanās vieta pilī bijusi grāfa Zubova istaba – askētiska telpa ar gultu un griestu krāšņu lustru. Šī lustra tagad atrodas Imanta Lancmaņa darba kabinetā.
Tolaik Rundāles pils bija Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle. Lielu daļu ēkas aizņēma vietējā skola, darbnīcas, dzīvokļi, noliktavas. Imants Lancmanis pili tēlaini salīdzina ar Ērkšķrozīti, kas, iegrimusi dziļā miegā kopš 19. gadsimta sākuma, nevienam īsti nebija vajadzīga.
Atsaucot atmiņā jaunības izjūtas, pils muzeja krājuma nodaļas glabātājas vietnieks Leopolds Kļaviņš teic, ka nokļūšana Rundālē bijusi saistīta ar romantikas meklējumiem: “Mums bija ieradums ik vasaru klaiņot pa kultūrvēstures objektiem – vecām muižām, pilīm. Gribējās kaut ko pētīt, vilināja jaunu atklājumu alkas. Kad Imantu pieņēma darbā par Rundāles pils filiāles vadītāju, bet mani – par līdzstrādnieku, mēs Rundālē nesēdējām. Tur gluži vienkārši neko nevarēja iesākt. Vairākus gadus pavadījām arhīvos un fotolaboratorijās, apstrādājot Rundālē uzņemtas filmas. Galvenais mūsu uzdevums bija arhitektūras objektu inventarizācija, lai varētu sastādīt valsts kultūras pieminekļu sarakstu.”
Darbinieki veido ģimenes
Arī I. Lancmanis atceras, ka pirmo reizi Valsts vēstures arhīvu apmeklējis 1965. gadā, lai sāktu materiālu vākšanu par Rundāles pils celtniecības vēsturi. Sākumā milzīgas grūtības sagādājusi vācu tekstu lasīšana senajā gotu šriftā. Tagad šos dokumentus muzeja direktors lasa tikpat viegli kā laikrakstu vai žurnālu.
Par pastāvīgu dzīvesvietu Rundāles pils Leopoldam Kļaviņam kļuva 1970. gadā, kad viņš apprecējās ar restauratori Maiju Baņķieri. Tad no grāfa Zubova istabas jaunā ģimene pārcēlās uz ēkas pirmo stāvu un iekārtojās bijušās ciema ambulances telpās, kur ir auguši Kļaviņu bērni.
Imanta Lancmaņa dzīvesbiedre Ieva Rundālē ieradās 1969. gadā, bet 1972. gadā tika nodibināts pils muzejs, un darbinieku skaits arvien palielinājās. Nākamgad apritēs 30 gadu, kopš iestādē strādā arī Imanta Lancmaņa māsa Lauma. Pašlaik pils muzejā ir 102 pastāvīgi darbinieki.
Patīk Baltā zāle
Šogad 25 darba gadu jubileju svin arī zeltītāja Ilga Galviņa, bet apkopējai Irinai Ļeonovai pilī nemanot aizritējuši 20 gadi. Viņas pārziņā ir Baltā zāle un Mazā galerija. “Ja man piedāvātu kopt citu teritoriju, es droši vien atteiktos, jo Baltā zāle man patīk vislabāk. To uzskatu arī par pils skaistāko interjeru,” teic Irina.
Muzejā pavisam strādā 14 apkopējas, katrai jātīra noteiktas telpas. Smagākie darbi ir logu mazgāšana divas reizes gadā un grīdu vaskošana. Apkopējām jāierodas darbā agri no rīta, lai līdz pulksten 10 visas telpas būtu kārtībā. Nereti jāstrādā arī vēlu vakaros, kad beidzas balles un banketi. Apkopējām izvirzītās prasības pils muzejā ir ļoti augstas, taču Irinai nekad nav ienācis prātā meklēt vieglāku darbu: “Rundālē aizritējuši manas dzīves skaistākie gadi. Viss ir kļuvis mīļš un ierasts, tāpēc neko negribu mainīt.”
Gadi “lido”, bet Rundāles pils muzeja darbinieki tos nepamana un nemēdz prātot par pagājušo laiku. “Tikai žurnālistiem patīk meklēt zīmīgus skaitļus,” draudzīgi ironizē Leopolds Kļaviņš.
