Mūsu pilsētā pie V. Plūdoņa ielas 48. nama uzstādīta piemiņas plāksne liecina par kāda vēsturiska notikuma 85. gadskārtu.
Mūsu pilsētā pie V. Plūdoņa ielas 48. nama uzstādīta piemiņas plāksne liecina par kāda vēsturiska notikuma 85. gadskārtu. Uzraksts vēstī: “Šajā namā 1919. gada 22. aprīlī dibinājās Atsevišķais Bauskas bataljons.”
Arī piemiņas plāksnei ir sava vēsture – to svinīgi atklāja 1929. gadā, padomju okupācijas laikā aizkrāsoja, Atmodas laikā to izdevās daļēji notīrīt, bet pirms dažiem gadiem, rekonstruējot nama fasādi, to izgatavoja no jauna.
Veido atsevišķu vienību
Kā tad tapa šī Bauskas vārdā nosauktā vienība? Pēc Bauskas atbrīvošanas no lieliniekiem 1919. gada 23. martā cīņas pilsētas pievārtē nebeidzās. Sarkanās armijas pavēlniecība 28. martā pavēlēja atgūt Tukumu, Jelgavu un Bausku, bet sarkanarmiešu uzbrukumi nesekmējās. Ik pa laikam lielinieki mēģināja atgūt Bausku, un tā tas turpinājās līdz pat 23. maijam. Marta beigās un aprīlī Bauskā nonāca daudzi pārbēdzēji no frontes pretējās puses, to vidū Sarkanās armijas dezertieri, kā arī tie, kas bēga no sarkanā terora un mobilizācijas.
Bijušie latviešu strēlnieki un virsnieki negribēja palikt pasīvu vērotāju lomā un vācu militārajām iestādēm piedāvāja veidot latviešu karavīru vienības. Vietējie vācu muižnieki to neuzskatīja par prātīgu pasākumu, jo, lūk, visi latvieši esot lielinieciski noskaņoti. Tomēr vācu spēku komandieris fon Brandiss un Bauskas militārais komandants fon Betihers šo latviešu virsnieku iniciatīvu atbalstīja. Var jau saprast vācu virsnieku domu gājienu – viņu vienību skaitliskais sastāvs bija ierobežots, bet sarkanarmiešu uzbrukumi sekoja cits citam.
Diferencēta pieeja
Tika nodibināta speciāla mobilizācijas komisija, kurā ietilpa trīs latviešu un divi vācu virsnieki. No 22. līdz 24. aprīlim mobilizācijas komisija iesauca aptuveni 300 vīru. Iesaukšanas pavēle attiecās uz visiem 19 – 49 gadus veciem vīriešiem, bet daudzi tika izbrāķēti.
Baidoties no lieliniecisko ideju iespaida, centās iesaukt zemnieku un turīgo pilsētnieku dēlus, bet izbrāķēja strādniekus un kalpus. Tā jau gluži neteica, ka neder politisku apsvērumu dēļ, bet komisijas ārsts “iezīmētām” personām konstatēja sirds nepietiekamību vai tamlīdzīgi. Vispār jau liela daļa mobilizēto būtu jāuzskata par brīvprātīgajiem, jo tobrīd latviešu patriotisms un atsaucība bija liela. Daudzi pieteicās pat ar saviem zirgiem un pajūgiem.
Uzbrūk sarkanarmieši
No mobilizētajiem izveidoja Bauskas bataljonu, kuru komandēja vācu leitnants fon Betihers, bet rotu un vadu komandieri bija latviešu virsnieki Ermanis, Krafts, Bērziņš, Kārkliņš, Ronis, Ūsiņš, Olavs u. c. Tikai maija beigās bataljona komandēšanu pārņēma latviešu kapteinis Kevei-Gudže. Bataljona formēšanas laikā atkal aktivizējās Sarkanā armija, kuras pozīcijas atradās tikai rokas stiepiena attālumā no pilsētas.
Fon Brandisa rīcībā bija tikai viens vācu un jaunformētais latviešu bataljons. Lieliniekiem šeit atradās ievērojamāki spēki – 3. Padomju Latvijas strēlnieku pulks un vairākas krievu vienības. Lielinieku lidmašīnas apšaudīja Bausku ar ložmetējiem un kaisīja proklamācijas, kurās aicināja kareivjus nepakļauties virsnieku pavēlēm. Naktī uz 27. aprīli lielinieki sāka apšaudīt Bausku ar lielgabaliem, lai radītu paniku. Munīcija netika taupīta, jo, kā tolaik rakstīts avīzē “Zemgalietis”, “šī bombardēšana bija daudz stiprāka, nekā bandu karā parasts”.
No rīta sākās sarkanarmiešu uzbrukums pilsētai no ziemeļiem gar Codes lielceļu un no austrumiem gar Skaistkalnes lielceļu. Pārspēka priekšā vācu vienības atkāpās no Derpeles muižas un “Kuivām”. Šajā kritiskajā brīdī latvieši vēl nebija ne apbruņoti, ne apmācīti. Steigā ar šautenēm tika nodrošināti 50 vīri, kurus uzreiz nosūtīja kaujā, lai nepieļautu Mēmeles tiltu nonākšanu lielinieku rokās. Vācu ložmetēju un lielgabalu atbalstīti, latvieši prettriecienā atguva Derpeli. Līdz tam vācieši vilcinājās ar latviešu apbruņošanu, bet pēc šīm sekmīgajām ugunskristībām visi bataljona kareivji saņēma šautenes.
Gūstekņi un trofejas
Nākamais lielinieku uzbrukums Bauskai notika pēc pāris dienām, šoreiz no dienvidu puses. Sarkanarmieši bija pārcēlušies pār Mūsu Lietuvas teritorijā un ieņēmuši Kamardes muižu, Birzgali un Krievgaļus. 1. maijā vācu un latviešu pretuzbrukumā izdevās pretinieku atsviest, turklāt baušķenieki Krievgaļos sagūstīja 35 sarkanarmiešus kopā ar rotas komandieri, lauku virtuvi un diviem ložmetējiem. Līdz ar to latviešu bataljona rīcībā nonāca pirmie automātiskie ieroči. Arī turpmākajās kaujās tika gūtas vērtīgas trofejas. 11. maijā latviešu izlūku komanda naktī pārcēlās pār Mūsu un pārsteidza pretiniekus Pērkonišķu sādžā (tagad Brunavas pagasta teritorijā), atkal tika saņemti gūstekņi, kara laupījumā ietilpa 12 zirgu, pāris ložmetēju un citas noderīgas lietas.
16. maijā Bauskas bataljons atsita lielinieku uzbrukumu pie Ķemeņiem (Kiemenai) Lietuvā, bet 18. maijā neļāva pretiniekiem pārcelties pār Mūsu pie Ceraukstes. Turpmākajās dienās vēl bija vairāki lielinieku mēģinājumi atgūt Bausku, bet tie nesekmējās. Tikai 23. maijā Sarkanās armijas daļas, uzzinājušas, ka iepriekšējā dienā kritusi Rīga, steidzīgi atkāpās no Bauskas pievārtes un devās Jaunjelgavas virzienā. Līdz ar to cīņas pie mūsu pilsētas beidzās, iegūtā atelpa ilga veselu pusgadu, kad šeit pat notika kaujas pret bermontiešiem.
Atsevišķais Bauskas bataljons pēc savas pilsētas nosargāšanas “nemeta plintes krūmos”, bet gan piedalījās turpmāka jās Latvijas atbrīvošanas cīņās. 1919. gada vasarā notika Latvijas bruņoto spēku reorganizācija, kuras gaitā Bauskas bataljonu, Studentu bataljonu un Augškurzemes partizānu pulku apvienoja un pārdēvēja par 3. Jelgavas kājnieku pulku.
