Izlasīju jūsu avīzē publikā ciju «Parks – mežotnieku vienotības simbols» par ļoti sakopto Mežotnes parku.
Izlasīju jūsu avīzē publikā ciju “Parks – mežotnieku vienotības simbols” (21. maijs, 6. un 7. lpp.) par ļoti sakopto Mežotnes parku. Man, bijušajai mežotniecei, sirds iesmeldzās. Ir sāpīgi domāt par aizlaisto Jumpravmuižas parku, kam ekskursiju autobusi aizbrauc garām un kas palicis aizmirsts. Zinu, ka arī šim parkam ir liela vēsturiska nozīme kopš seniem gadu desmitiem.
Kādreiz, Ulmaņa laikos, cik atceros, parka dīķī peldēja gulbji, ziedēja ūdensrozes. Nedaudz dziļāk parka nogāzē kapa vietas iezīmē masīvas ar uzrakstiem klātas akmens plāksnes. Ļaudis melš, ka vietējais zemnieks vienu stiepis gar upes malu, novietojis uz savu senču kapiem Jumpravas kapsētā.
Parkā labu gabaliņu no Lielupes atrodas vientuļnieka namiņš, kuru kādreiz rotājis pieticīgs zvanu tornītis. Bija jūtama vienkāršība un dievbijīgums. Vecā baznīciņa izskatās tik nevarīga un sagumusi, bet Ulmaņa un arī vācu laikos tā bija svēta miera pilna. Jumpravmuiža varētu kļūt par izcilu ainavisku vietu, kas ar skaistumu izceltos visā Zemgalē, ja vien šeit būtu gādāts par vides sakārtošanu. Šī nesakoptība Mežotnei godu nedara. Ļoti lūdzu, palīdziet!
Bijusī mežotniece
