Pavasaris – gada skaistākais laiks. Visa apkārtne pilna smaržu un krāsu, pēc kurām esam noilgojušies garajos rudens un ziemas mēnešos. Viss vēl svaigs, nenoputējis, nenobružājies.
Pavasaris – gada skaistākais laiks. Visa apkārtne pilna smaržu un krāsu, pēc kurām esam noilgojušies garajos rudens un ziemas mēnešos. Viss vēl svaigs, nenoputējis, nenobružājies. Tāpēc šajā laikā nemaz negribas domāt par slikto. Negribas uztvert negācijas, negribas padoties pesimismam. Visas problēmas šķiet tik sīkas un nenozīmīgas uz varenā dabas atmošanās fona. Un sirdī mājo naiva pārliecība, ka viss atrisināsies pats no sevis – cilvēki atradīs kopīgu valodu, sadzirdēs cits citu, kļūs labāki, iejūtīgāki. Iespējams, nāksies vilties, taču tas vairs nebūs pavasarī. Bet pavasaris ir radīts sapņiem un ticībai. Un tas taču ir tik īss.
Var atļauties pasapņot. Pasapņot, ka neveiksmīgajai autobusa pasažierei nokavētais autobuss radīs iespēju lieku reizi izbaudīt pavasara smaržīgo gaisu vai nejauši satikt kādu interesantu cilvēku. Kaut arī zinu, cik nepatīkama var būt tāda dažu minūšu nokavēšana, kad nākamais autobuss jāgaida stundu. Jo īpaši, ja jāpagūst vēl uz citu transportu. Tad nav brīnums, ka cilvēki izvēlas nelegālos vedējus.
Negribas arī, lai skaisto un īso pavasara mirkli aizēno nesaprašanās, kam un kura teritorija jākopj. Vieni apkārtnes sakārtošanai izmanto uguni, citi – iesaista piespiedu brīvprātīgos kopējus. Mežotnieki atceras, kā savulaik labprāt un bez atlīdzības kopuši pils parku. Entuziastu darbs licis pamatus, lai atjaunotu vienu no skaistākajām vietām Bauskas rajonā. Tagad parku aprūpē speciālisti, bet tā nesavtīgie atjaunošanas aizsācēji netiek aizmirsti. Nu parks ir kļuvis ne tikai par vietējo ļaužu, bet visas valsts lepnumu. Varbūt kādam šis piemērs var kalpot par stimulu kādas aizmirstas vietiņas sakopšanai.
Lasu ceļojuma aprakstu žurnālā “Vides Vēstis”. Tā laikā autori apskatījuši Bauskas rajona muižas un to parkus. Tas ir vērtējums no malas, kurā interesanti ieklausīties. Autori raksta, ka “..braucot cauri Bauskas rajonam, var teikt, krustu – šķērsu, pirmkārt, neredzējām nevienu kūlas dedzināšanas gadījumu… Otrkārt, lielākā daļa lauku un sētu varēja lepoties ar izcilu kārtību un sakoptību”. Rakstā uzteikta arī Svitenes pamatskola, kas atrodas muižas ēkā, par paveikto apkārtnes sapošanā. Varbūt tiešām pārāk bieži ievērojam tikai slikto, bet reti lepojamies ar labo un taupām uzslavas? Iespējams, tas ir labāk, nekā iegrimt nepamatotā pašapmierinātībā. Taču tik ļoti sevi un visu apkārtējo kritizēt arī nevajadzētu.
Protams, viss atkarīgs no uztveres, no tā, ko vēlas redzēt. Rīdzinieki gribējuši redzēt labo un tāpēc arī negatīvajā saskatījuši cerīgas iezīmes (raksts “Muižu un parku spožums un posts” žurnālā “Vides Vēstis”, 2004. gads, nr. 5/6, maijs/jūnijs). Mēs taču zinām, ka arī Bauskas rajonā dedzina gan kūlu, gan pērnās lapas un pirmās pavasara nedēļas katru gadu ir dūmos tītas. Bet dažam tas varbūt liksies romantiski. Skatoties, “uz kāda viļņa noskaņojas”. Paši ne vienmēr objektīvi novērtējam situāciju un noskaidrojam faktus, pirms izsakām kategorisku spriedumu.
Ar cieņu – MARINA
